Viņi mira, lai mēs dzīvotu...

...Pēc 67 gadiem, 9. oktobra pēcpusdienā, pie nama pulcējās ļaudis: Latvijas pirmās brīvvalsts robežsargu tuvinieki, Latvijas valsts robežsardzes Daugavpils pārvaldes robežsargi, pagasta darbinieki, Šķaunes pamatskolas audzēkņi, žurnālisti, citi cilvēki, lai godinātu tautas varoņu piemiņu ar klusuma brīdi un ziedu nolikšanu.

“Šodien pati daba ar lietus asarām liek noliekt mums galvas to robežsargu priekšā, kuri savā laikā līdz pēdējam elpas vilcienam bija uzticīgi dzimtenei,” sacīja I. Ruskulis no Daugavpils robežsardzes pārvaldes.

Pasākumā tika akcentēta tā laika robežsargu nelokāmība un dzimtenes mīlestība, kas kalpo par vadlīniju šodienas robežsargu audzināšanā.

Vārds tika dots jaunajai paaudzei — Šķaunes pamatskolas audzēkņi lasīja patriotisku dzeju. Gandarījumu par piemiņas pasākumu pauda pagasta priekšsēdētājs Konstantīns Andžāns, uzsverot tā laika robežsargu godprātību un varonību: “Viņi godam kalpoja Latvijai!”

Atbraukušo tuvinieku un piederīgo vārdā runāja GULAGA nometnē nomocītā robežsardzes virsleitnanta Miķeļa Zariņa meita Ksenija Paģe, kura īpaši vērsās pie jaunās paaudzes: “Es esmu lepna par savu tēvu. Viņš bija labs ģimenes galva, krietns un godīgs cilvēks, kurš sargāja mūsu mazo tēvzemi. Lepoties ar savu tēvu ir liels gods, bet lepojieties arī ar to, ka esat latgalieši. Ne velti dziesmā skan tādi vārdi ”Ai, māte Latgale...”.

Iestājās klusuma brīdis, tika nolikti ziedi.

Skolotāja no Jelgavas rajona Teteles pamatskolas Ksenija Paģe šobaltdien atceras to brīdi, kad tēvu redzējusi pēdējoreiz: “Es mācījos Meikšānu pamatskolā, mums bija brīvstunda, kad pie skolas uz divriteņa piebrauca tētis. Viņš devās uz Šķauni pēc algas, kā bija likts. Satika mani un sacīja: “Meitiņ, audz godīga un krietna!” Viņš aizbrauca, bet šī pēdējā tikšanās iegūla atmiņā uz mūžīgiem laikiem. Tēvs noteikti paredzēja, ka robežsargiem notiks kas slikts. Vakarā gaidījām tēti mājās — kā nav, tā nav. Beigu beigās dabūjām zināt, ka visi apcietināti. Jau tajā pašā dienā, kad arestēja robežsargus, Suržu sādžas iedzīvotāju mājas izlaupīja marodieri. Viņi jutās droši, jo zināja, ka robežsargus izveduši un nav kas stājas viņiem pretī. Tā ir otra spilgtā epizode, kas man arī iegūlās atmiņā. Vēlāk ar radu un sādžas iedzīvotāju palīdzību mūsu ģimene pārvācās dzīvot un Bausku.

Par savu dzimto vietu man palicis daudz patīkamu atmiņu, kuras varu stāstīt stundām. Pirmām, kārtām tās saistītas ar bērnības gadiem, ar to, cik brīnišķīgi strādnieki bija latgalieši, kā viss zēla un plauka, kā progresēja Latgale. Šajā namā Šķaunē bija ēdnīca, bufete, šeit notika teātra izrādes, darbojās aizsargu koris, rīkoja dejas un balles. Vārdu sakot, kūsāja dzīvība.

Šodien mācu bērniem saskatīt skaistumu — esmu vizuālās mākslas skolotāja. Jaunie skolotāji diemžēl nenāk strādāt, vakances aizpilda pensionāri, bet cerēsim uz labākiem laikiem.”

Pagasta priekšsēdētājs Konstantīns Andžāns iepriecināja sirmo kundzi, darot zināmu, ka ir iesniegts projekts bijušā virsnieku un aizsargu nama atjaunošanai. Ja arī valstij ir tikpat svarīga Latvijai dzīvību ziedojušo robežsargu piemiņa, kā viņu tuviniekiem un pašvaldībai, tad pastāv cerība, ka nākamajā gadā šo nozīmīgo kultūrvēsturisko objektu tomēr varēs savest kārtībā. Šķaunes robežsargi atdeva visdārgāko, kas viņiem ir, lai mēs dzīvotu brīvā valstī. Gribas ticēt, ka to apjēdz arī mūsu varasvīri un palīdzēs glābt šo pieminekli.

Juris ROGA