Kopš tā laika, kad Latgale kļuvusi par pamāti jauniem cilvēkiem, tūkstošiem mazpilsētu, ciematu un viensētu iedzīvotāju dodas uz galvaspilsētu vai vēl tālāk — uz ārzemēm. Pieklājīgas peļņas meklējumi nav viegls uzdevums un nebūt ne visus laimes meklētājus pavada veiksme. Īpaši pirmajā posmā.
Turpinot stāstīt par šiem cilvēkiem, es pieklauvēju pie Valda un Ļubas dzīvokļa durvīm. Trīsstāvu māja atrodas pašā Šķaunes ciemata centrā, un jaunajai ģimenei laimējās saņemt tajā tā saucamo labiekārtoto dzīvokli. Ģimenes galva Valdis Zaltāns ir cilvēks ar augstu atbildības izjūtu un triju dēlu, pirmsskolnieku, tēvs pēdējos gados darīja visu iespējamo, lai nodrošinātu materiālo pārticību. Piekrita strādāt jebkuru darbu pagastā un izbraukumos, taču, lai vai kā centās, nopelnīto līdzekļu nepietika. Pat tad, kad strādāja par galdnieku Jēkabpilī un “tīrā naudā” nopelnīja 200 latu. Situāciju glāba savs sakņu dārzs, arī Valda un Ļubovas vecāku palīdzība. Tā jau cilvēks iekārtots, ka jaunībā gribas iegūt vairāk un ātrāk.
Nospraužot mērķi uzlabot ģimenes lietas, Valdis sāka interesēties par iespēju doties peļņā uz bagātām valstīm. Te kā reiz uz Šķauni atbrauca bērnības draugs Alberts un sāka aicināt Valdi jauno cilvēku kompānijā, kuri gatavojās doties peļņā uz Angliju. Sākumā Valdis atteicās, motivējot savu apņēmības trūkumu ar angļu valodas nezināšanu. Bet kad kompānijai piebiedrojās rīdzinieks Artjoms, kurš brīvi pārvaldīja angļu valodu, Valdis kā piektais pierakstījās debitantu komandā. Kurš neriskē...
3. maijā Latvijas viesstrādnieku brigāde ieradās Penzensas pilsētiņā, kas atrodas miglainās Albionas dienvidos. Lai drīzāk iekārtotos darbā, izmantoja starpnieku firmas palīdzību, ko vēlāk nožēloja. Nē, no darba Latvijas puiši nebaidījās. Viņi galvenokārt strādāja kartupeļu mehanizētajā novākšanā. Šī kultūra tajos apstākļos dod divas trīs ražas gadā. Nācās novākt ziedkāpostus un padot tos uz kombaina transportiera, kā arī strādāt ravēšanā. Vēl viņi uzstādīja metāla aizsargsietus no zaķiem apkārt dārzeņu plantācijām. Sezonu starplaikā brigāde apkalpoja vasaras mājiņu uz riteņiem karavānas Atlantijas okeāna piekrastē.
Šķiet, sadzīves apstākļi ciešami: darbs pa spēkam, astoņu stundu darba diena, jumts virs galvas, kaut arī pārvietojamajā vagoniņā. Par dzīvošanu un uzturu jaunajiem cilvēkiem bija jānorēķinās pašiem, taču negaidot noskaidrojās, ka viņu novadnieks, vārdā Andris, kurš uzstājās starpnieka lomā starp darba devēju un algotajiem strādniekiem, maigi sakot, pazuda tālēs zilajās. Andris “baroja” ar solījumiem vien un divus mēnešus pamanījās nenorēķināties ar puišiem. Ilgi gaidītās peļņas vietā sakrājās parādi...
Novērtējis radušos situāciju, Valdis ar Artjomu nolēma meklēt jaunu darba vietu patstāvīgi, bez starpnieka pakalpojumiem. Pāris dienas pat nācās nakšņot zem klajas debess, kamēr strādnieki zemeņu novākšanā pateica viņiem, ka saimniecei tieši vajagot vēl pāris darba roku. Lietuviete Ļena un puiši no Latvijas uzreiz iepatikās cits citam, Valdim un Artjomam par prieku visas problēmas uzreiz tika atrisinātas. Viņi saņēma ne tikai dzīvojamo platību saimnieku mājā, bet arī avansu — uzturam un cigaretēm. Ar jūnija pirmajām dienām arī sākās normāls darbs ar godīgu samaksu. Kad beidzās zemeņu novākšana, sākās kartupeļu rakšana, tad kāpostu stādīšana un aveņu novākšana.
Pēc lauksaimniecības darbu sezonas beigām puiši atgriezās mājās. Lai arī pagaidām runa nav par lielu peļņu, Valdis priecājas, ka izdevās tikt vaļā no Anglijas parādiem un atvest radiem dāvanas. Svarīgs ir cits: beigusies neveiksmīgā adaptācijas debija svešā valstī un nostiprinājusies ticība, ka turpmāk darbi ritēs normāli. Pakāpeniski Valdis pārvarēja valodas barjeru un izpelnījās labu reputāciju pie fermeres Ļenas. Saimniece, pie kuras pārsvarā strādā lietuvieši un latvieši, solījās turpmāk ne tikai pieņemt darbā Valdi kopā ar dzīvesbiedri, bet arī nodrošināt viņus ar atsevišķu istabu savā mājā. Tā ka nākamajā lauksaimniecības darbu sezonā (no decembra līdz aprīlim) jaunie vecāki dosies uz Angliju kopā, bet bērnus solās pieskatīt abas vecmāmiņas.
Tagad Valdim radusies pilnīga pārliecība par tuvāko perspektīvu. Viņš taču zina, cik sarežģīti arī Rīgā atrisināt pat pagaidu dzīvokļa problēmu, bet Anglijā viņam visbeidzot laimējās. Tikai dzimtajās mājās sienas palīdz, bet svešā valstī vairākumam jauniesācēju rodas neparedzētas problēmas, ko spēja pārvarēt nopietnais puisis no Šķaunes. Sākumā Valdis atteicās no atklāta stāstījuma par savu ne visai sekmīgo iekārtošanos darbā svešā valstī, taču vēlāk piekrita: viņa pieredze var noderēt tiem, kuri mēģina ar vienu vēzienu atrisināt sarežģītas finanšu problēmas tālu no dzimtenes. Piesardzība nekad nav lieka. Manu jauno paziņu perspektīvajos plānos ir nopelnīt naudu, lai pārvāktos uz pastāvīgu dzīvi kādā no Latvijas pilsētām, kur vecāki varēs atrast darbu ar cienīgu samaksu. Valdis un Ļubova uzskata par savu pienākumu radīt normālus apstākļus dēlu audzināšanai, kurus jūs redzat attēlā kopā ar tēti un māmiņu.
Aleksejs GONČAROVS