Šis vārds — “jāvar”!

Pēdējā atbraukšanas reizē uz Šķauni pagasta avīzē es izlasīju, ka Pēterim Burcevam apritēja sešdesmit gadu. Labs iegansts atcerēties, vai nav tiesa? Mans ļoti labais paziņa, kura portrets vairākkārt rotāja laikraksta lappuses, neatteicās no sarunas un, atlicis malā saimnieciskos darbus, stundiņu atlicināja pagātnes atmiņām.

Nebaidoties pārspīlēt, teikšu atklāti, ka daudzu gadu garumā Pēteris bija labākais sovhoza “Šķaune” mehanizators. Viņam patiešām sabiedriskās intereses allaž bija pirmajā vietā. Tikai ar augstiem apbalvojumiem, nosaukumiem un goda rakstiem vien paēdis nebūsi. Pirms paša sabiedriskās saimniecības sabrukuma Pēteris un Olga saprata, ka “aizmirsa” uzbūvēt savu māju. Tik tikko paspēja un grūtajā 1990. gadā viņi tomēr nosvinēja jurģus pašā ciemata centrā. Tā ka arī viņu bērni varēja izjust pašu mājas labumus. Par saviem mantiniekiem dzīvesbiedriem Burceviem nav jākaunas. Dēlam Ilmāram ir tēva ķēriens. It kā turpinot ģimenes darba dinastiju, viņš strādā par ekskavatoristu Jelgavā. Laba peļņa ļāva draudzīgajai ģimenei iegādāties kredītā atsevišķu māju, kas tagadējos laikos nav nemaz tik vienkārši. Burcevi seniori ļoti apmierināti arī ar savu vedeklu. Jeļenai ir divas augstākās izglītības, Jelgavā viņa ir godājams cilvēks, vada baltkrievu biedrību.

Tālredzīgie vecāki savulaik palaida bērnus latviešu klasēs. Arī viņu meita Anita dzīvo ar ģimeni Jelgavā, viņai ir labs amats robežsardzē. Uz tēva jubilejas svinībām augustā, protams, atbrauca arī bērni ar ģimenēm. Pēteris un Olga nevar beigt priecāties par mazmeitiņām.

Dažādi var novērtēt tagadējos laikus, kas pārvilka krustu kolhozu un sovhozu ērai. Lieliski atceros, kā leģendārās komunisma celtniecības laikā trieciennieka nosaukumu varēja izpelnīties tikai patiešām pašaizliedzīgā darbā, reizēm pat pāri cilvēka iespēju robežām.

“Kāpēc tev to vajadzēja?” jautāju Pēterim. “Kas tevi pamudināja uz darba varonību: godkārība, nauda?” Pēteris, nedaudz padomājis, atbildēja: “Godīgi sakot, nedz viens, nedz arī otrs. Galveno strādīguma skolu es izgāju vēl bērnībā daudzbērnu vecticībnieku ģimenē, kur stingrais vecāku vārds “jāvar” bija augstāks par visu. Ar to tad arī nodzīvoju visu mūžu, par ko man nav kauns. Strādīgs cilvēks nekad nenogriezīsies no taisnā ceļa.”

Laiks atstāja savu zīmogu Pētera sejā, no kuras, kā atceros, nekad nenozuda atklāts smaids. Gadi aizritēja ātri, spēki vairs nav agrākie. Taču Burcevi, īpaši nepievēršot uzmanību dažādām kaitēm, turpina čakli strādāt uz savas zemes salīdzinoši lielā piemājas saimniecībā “Zelteri”. Izcilais mehanizators un agronome ar diplomu nevar rimties un turpina sparīgi strādāt.

“Slaukt septiņas govis, vai tas nav pārāk daudz?” adresēju jautājumu Olgai. Viņa saka: “Bet kur tu liksies? Vīra priekšlaicīgā pensija tiek izlietota medikamentiem vien. Bet kas notiek ar cenām veikalos?! Kā lai samazina slaucamo ganāmpulku, ja no realizētā piena apjoma ir atkarīgas iepirkuma cenas. Mūs, zemniekus, lauksaimniecības produkcijas tirgus nekad nav lutinājis, un jo tālāk, jo ir grūtāk. Atkal sakām sev “jāvar” un nesamazinām tempu. Gluži otrādi — ataudzējam telītes. Gribas dzīvot bez rūpēm, bet gadi un veselība pagaidīs.”

“Dzīvot pašā Latvijas zemes malā — vai tas ir labi, vai slikti?” jautāju dzīvesbiedriem. Viņi ir vienisprātis, ka padomju laikos bija pat izdevīgi. Preču deficīta laikos viņi ar savu vieglo mašīnu paspēja apbraukāt Baltkrievijas un Krievijas veikalus, lai sadabūtu kaut ko ģimenei. Viņi atceras veiksmīgus braucienus uz Sebežu un Osveju, bet atkaļceļā vēl paspēja salasīt ogas un sēnes. Benzīns tolaik bija gandrīz par velti, bet tagad, lai nokļūtu uz Krāslavu, labi jāpadomā un jāpaskatās maciņā.

Protams, mehanizators pēc aicinājuma neiedomājas savu dzīvi bez automašīnas. Kādreiz viņam kā jau pirmrindniekam palaimējās ārpus kārtas nopirkt “Moskviču”, ar ko viņš ļoti lepojās. Tagad nāk smiekli, to atceroties. Pašlaik Pēteris brauc ar 12 gadus veco automobili “Mercedes”. “Ko teiksi par vācu šedevru?” es pajautāju. Mans vecais paziņa sāka smieties: “Mašīna visādā ziņā ir laba, diemžēl nav jauna. Nerealizējams sapnis ir nopirkt Vācijas ražojuma mašīnu no nulles.”

Burcevu mājā, šķiet, ir viss: liels mūsdienīgs televizors, cita sadzīves tehnika. “Par ko jūs sapņojat?” uz atvadām pajautāju apdomīgajai Olgai. Smagi nopūtusies, ģimenes pavarda sargātāja atbildēja: “Lai visbeidzot rastos pārliecība par rītdienu. Sāp sirds par Latgali, gar kuru nav daļas galvaspilsētas valstsvīriem. Par baltu velti laucinieki nestrādās, tāpēc mūsu novads ir izmiris. Zeme bez saimnieku rokām ir gluži kā bārene. Tā gribas, lai mazmeitiņas iegūtu labu izglītību un atrastu cienīgu darbu dzimtenē. Pareizs ir sakāmvārds: “Tur ir labi, kur mūsu nav.”

Pārskatījis savus fotoarhīvus, es atradu interesantu negatīvu, kurā redzams Pēteris Burcevs, autotransporta kārtības sargs. Tolaik enerģiski cilvēki bija aktīvi visās jomās. Vārds “jāvar” bija kā pavēle arī līdzdalībai sabiedriskajā dzīvē. Kas bijis, tas bijis... Pagātni nepārsvītrosi.

Aleksejs GONČAROVS