Ko jūs domājat par pašreizējām cenām?

Aļona Stepulāne: “Mūsu ģimenē ir septiņi skolas un pirmsskolas vecuma bērni. Pirms pāris gadiem maizes klaips maksāja vienpadsmit santīmus, tagad — divdesmit septiņus. Mums dienai vajadzīgi divi maizes klaipi. Viss kļūst dārgāks, tāpēc bail ieiet veikalos. Paši zināt, kāda darba samaksa ir laukos.”

Ruta Livča: “Pārsteidzoša nestabilitāte. Ar katru dienu cenas strauji kāpj uz augšu, bieži vien par desmit — divdesmit santīmiem. Kā lai sieviete izskaitļo ģimenes budžetu, ja ienākumi nepalielinās? Mums vēl ir students Rīgā, kur dzīve krietni dārgāka.”

Stanislavs Girdo: “No tagadējiem cenu kāpumiem var sajukt prātā, bet vadība mūs “mierina” ar to, ka galvenā sadārdzināšanās vēl ir gaidāma. Pielikums pie pensijas nekādā mērā neatbilst inflācijas tempiem. Arī tagad par produktiem es atdevu gandrīz piecus latus, bet vai to pietiks pāris dienām, nezinu.”

Aina Annicāne: “Veikalu apmeklēšana nesagādā prieku, gluži otrādi — sarūgtina. Ja paaugstinātos algas, tad cita lieta, taču mūsu Krāslavā tas nenotiek. Kādam tas ir izdevīgi, tāpēc valdības pienākums ir darīt galu šai nenormālajai situācijai.”

Larisa Orele: “Cilvēkus, kurus nomocījusi cenu celšanās pār-tikas produktiem, zināmā mērā glābj akcijas. Manuprāt, pēdējā gadā cenas dažām pirmās nepieciešamības precēm ir paaugstinājušās divkārt. Izeja ir viena — paaugstināt iedzīvotāju ienākumus, taču šo problēmu valsts nerisina.”