Konstantīns Andžāns: “Ne jau mums pieder galavārds...”

— Pēc projekta darba grupas pēdējās sapulces varētu sacīt, ka esam atraduši salīdzinoši optimālus risinājumus, bet ne jau pašvaldībām pieder gala vārds. Mēs zinām, kādu gribētu redzēt savu dzīvi tālāk. Taču ataust atmiņā daži semināri, kad pašvaldībām, kuras gribēja veidot nova-du pēc sava principa, iebilda — likums tā neļauj! Bet virsraksts tam visam ir — brīvprātība! Ja padomju varas laikā manu tēvu divas diennaktis turēja ieslēgtu un nelaida nekur, pat uz tualeti, līdz viņš parakstīja papīru par brīvprātīgu iestāšanos kolhozā, tad šodien situācija ir citādāka — mūs vienkārši “nopirka”. Tālab es gribu pateikt saviem iedzīvotājiem, ka mēs — ne pašvaldības priekšsēdētājs, ne deputāti — nevaram uzņemties pilnu atbildību par situāciju, kas izveidosies jaunajos novados.

— Kā nopirka?

— Ar tiem 200000 latu infrastruktūras sakārtošanai, ko valdība piedāvā pašvaldībai par apvienošanos. Starp citu, bija dažādi priekšlikumi par šīs naudas izlietojumu. Mums ir jāsaved kārtībā svarīgas lietas. Šķaunes baznīca ir avārijas stāvoklī — tornis atdalās no ēkas. Tas ir kultūrvēsturisks piemineklis, varbūt valsts tam iedalīs nedaudz naudas, bet bez 100000 latu tur nav ko darīt. Ir citas neatliekamas vajadzības.

— Vai apvienošanās izpētes projekta gaitā par visu spējāt vienoties, vai arī kopaina tik un tā nav skaidra?

— Piekrītu, ka daļu jautājumu var un vajag risināt novadā, bet ir ļoti slikti, ka pēc reformas pagastā vairs nepaliks institūcija, kura pati var izlemt citus jautājumus. Nav arī nekādas skaidrības par valsts un citām struktūrām, to atrašanās vietu pēc reformas. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija bija katrā rajonā, bet laikam tā vairs nebūs, Dagdā bija “Latvenergo” norēķinu centrs, tagad tas ir Krāslavā, bet pēc tam varbūt būs vēl tālāk. Savas reformas veic “Latvijas pasts”, slēdzot nodaļas laukos. Tādā garā var turpināt bez gala, toties visi klienti paliek uz vietas, laukos, un izjūt lielas neērtības.

Esam lūguši valsts līdzekļus servitūta ceļu remontam. Tā ir milzu problēma, jo organizēta mo-torizētā pasta piegāde un pastnieks pa sliktu ceļu nevar nokļūt pie klienta. Sanāk, ka attālos ciemos iedzīvotāji paliks bez informācijas. Noslēdzām līgumus ar īpašniekiem, kā prasīja, bet finansējumu mums vienalga atteica.

Arī pašvaldības ceļu uzturēšanai līdzekļu nepietiek. Jau tā smagās problēmas ar ceļiem novadā tikai saasināsies. Kad sāku strādāt par pagasta priekšsēdētāju, lai veiktu ceļa planēšanu, greideri varēja pasūtīt par nepilniem 200 latiem. Tagad cena pārsniegusi 600 latu. Ceļu nauda tik strauji nepieaug.

Ziemā ceļus aizputina. Sākotnēji līgumus par ceļu tīrīšanu slēdzām ar ceļiniekiem, viņi atbrauca trešajā vai ceturtajā dienā, bet pienu vajag savākt, skolēni jāved, autoveikalam jābrauc, medicīnas transportam arī nepieciešams tikt pie slimnieka. Tagad slēdzam līgumus ar zemniekiem un tīrām ne vien pašvaldības ceļus, bet arī valsts ceļus, jo nevaram gaidīt. Piemēram, ja līdz Muižniekiem neiztīrīsim, kā tad pārvietosies transports? Jau ceļinieki faktiski pierādīja, ka nespēj tikt galā ar visiem šiem darbiem, tad kā ar tiem tiks galā novads? Lūk, vēl viena grūti atrisināma problēma. Kamēr visi ceļi nebūs iztīrīti, šurp neviens neatbrauks. Faktiski tas nozīmē, ka dienas trīs nebūs pasta, skolēnus nevedīs, pienu nesavāks, autoveikala nebūs, preces vietējiem tirgotājiem nepiegādās utt. Šāda situācija ir pilnīgi reāla. Līdzko būs kāda sniegiem bagāta ziema, beigas klāt, traģēdija.

— Izglītības iestāžu jautājums reformas aspektā arī tika skatīts. Jums ir neliela skola, kas to sagaida?

— Jāskatās plašā aspektā: ja nebūs darba iedzīvotājiem, sevišķi jaunatnei ar bērniem, tad viņi šeit nedzīvos. Viņi brauks projām, vedīs projām savas ģimenes un bērnu skolā nebūs. Darba spējīgas ģimenes izbrauc uz Rīgu un ārzemēm. Šāda problēma šodien pastāv ne tikai pie mums, tā kļūst arvien nopietnāka, un visām skolām draud vienāds liktenis.

Šķaunes pamatskolas liktenis zem lielas jautājuma zīmes, lai gan šeit vēl ir šāda tāda ražošana, kur cilvēkiem ir darbs. Pirmām kārtām jāmin “Šķaunes bekons”, kas nodarbina apmēram pussimtu strādnieku. Tas nav daudz, bet tam arī ir objektīvi iemesli. Arī algas gribētos lielākas, bet par to es jau runāju ar īpašniekiem: viņi gribēdami nevar samaksāt vairāk. Ja viņi maksātu tik labi mūsu iedzīvotājiem, kā Rīgā, tad ražotnei nekas pāri nepaliktu, jo milzu summu noēd transporta izdevumi.

Šī problēma pastāvēs mūžīgi, ja vien valsts neizveidos reālu izlīdzināšanas fondu. Šodien neviens nesola neko izlīdzināt, pat klausīties mūs negrib. Pierīgas zemnieks izaudzē produkciju, viņam to aizvest līdz tirgum nav nekādu problēmu. Kur mūsējiem aizvest? Arī tikai uz Rīgu, jo te noieta nav. Ceļa izdevumus neviens nekompensē, kā viņam konkurēt?

Vēl piemērs. Mūsu bērni brauc uz Dagdas mūzikas skolu. Rēķiniet, kādi izdevumi vecākiem, salīdzinājumā ar tiem bērniem, kuri tuvāk Dagdai vai pilsētā. Kurš noliegs to, ka lauku bērniem nepieciešams apmeklēt kādu koncertu, profesionālu teātri, lai viņi būtu līdzvērtīgi ar pilsētas audzēkņiem? Mūsu autobusā ir 46 vietas, aizvedām savas skolas bērnus uz teātri Dagdā. Tie ir papildus izdevumi no budžeta, bet gribam, lai mūsu bērni nav sliktāki par pilsētniekiem. Lielākai daļai vecāku vispār nav iespēju nekur aizvest savus bērnus.

Bērniem, kuri mācās vidusskolās, mēs daļēji apmaksājam ceļu. Novada gadījumā bērnu pārvadāšanas jautājums nav īsti skaidrs. Jā, mēs sarunājām, ka vajadzētu izveidot novada autobusu parku, autobusi atrastos pagastu centros, bērnus salasītu kā iepriekš vai izstrādātu labāku maršrutu. Par to vienojāmies, bet ko teiks valdība? Varbūt izdomās, ka pietiek ar vienu autobusu Dagdā, kas izbrauktu piecos no rīta un pa kaut kādu lokveida maršrutu savāktu bērnus uz skolu.

— Esat atraduši optimālus variantus, bet ir bažas, vai jums to atļaus?

— Pilnīgi pareizi, par to mums nav skaidrības. Ar mums var nerēķināties, pierādījumu tam gana. Bez panākumiem beidzās ilgā cīņa par Muižnieku pasta nodaļu — to slēdza. Pagasts visādi nāca pretī, jo viņi no labas gribas pildīja sociālo funkciju, telpu īres maksu noteicām simbolisku. Neskatoties uz to, zaudējām ļoti stratēģisku objektu. Šķiet, kas gan tur viena nodaļa, bet iedomājieties, cik vientuļu cilvēku dzīvo dziļos laukos un tikai pastniece viņus apmeklēja vismaz reizi divās dienās. Daļai tā bija vienīgā iespēja kontaktēties ar otru cilvēku — pastnieci, kura pildīja sociālā darbinieka funkcijas bez atlīdzības: uzklausīja, atnesa zāles, pirmās nepieciešamības preces. Šis kontakts bija vitāli svarīgs. Tagad pastniecei vairs nav laika, nav pietiekami daudz līdzekļu, lai izbrauktu izdangātos ceļus, un cilvēka liktenis pilnīgi atdots viņa paša rokās. Starp citu, maksimālu pretimnākšanu izrādījām arī pārējām organizācijām mūsu teritorijā — “Latelecom”, “Latvenergo”, “Šķaunes bekons” u.c., jo tās ir nepieciešamas mūsu ļaudīm.

— Kas sagaida Šķaunes zemniecību novadā?

— Būtu labi dibināt kooperatīvu.

— Par kooperācijas jautājumu taču runā sen un visās malās...

— Tur tā lieta, ka runā. Bet kooperatīva izveidei vajag naudu, bet tās nav. Mērķdotāciju acīmredzot nevar izmantot kooperatīva veidošanai, bet kāpēc valsts nevarētu piešķirt papildus līdzekļus tieši kooperācijas attīstībai laukos, kooperatīvu dibināšanai? Kāpēc nepalīdzēt mazajiem zemniekiem? Te strādājot, viņš nopelna varbūt tikai sālsmaizei, bet viņš jau nepametīs šo vidi. Kad viņam nekā nav, ir pavisam citādi. Piemēram, kompleksā strādāja cilvēks, kurš pēkšņi sadomāja un ar visiem bērniem aizbrauca uz Vāciju, jo te viņu nekas netur. Te pat krievu skolas nav, bet Vācijā viņa bērni mācīsies krievu valodā. Šovasar kopā ar vecākiem no mūsu pagasta izbrauca 11 bērni: četri uz ārzemēm, četri — uz Rēzekni, trīs — uz Rīgu. Tad kur mēs ejam ar tādu politiku? Pēc statistikas datiem no valsts izbraukuši desmiti tūkstošu cilvēku, bet faktiski būs krietni vairāk par simts tūkstošiem, jo katrs meklē, kur labāk var nopelnīt.

Bet vajag viņus tikai nedaudz atbalstīt, un Latvijā būtu savs darbaspēks. Mums ir labs piemērs: Ilmārs Kiseļovs savulaik zaudēja labu darbu štatu samazināšanas dēļ. Viņš atnāca dzīvot uz laukiem, nopirka piecas govis. Starta kapitāls bija paša un vecāku iekrājumi, ne jau valsts palīdzēja. Nācās pacīnīties par piena kvotām, bet pēc nedēļas jau sāka nodot pienu un barot savu ģimeni. Uzreiz iesaistījās Eiropas projektos, uzbūvēja piena māju, iegādājās dzesētāju, slaukšanas iekārtu. Redz, kāds mazais uzņēmējs! Kāpēc valsts faktiski neatbalsta šos mazos? Katra liela upe satek no tērcītēm, lielais bizness izaug no mazajiem. Mazos jāatbalsta.

Toties jaunas birokrātiskas struktūras rada gan, piemēram, reģionālās plānošanas. Vajadzēja mums projektu — jau jābrauc uz Rēzekni, jāsaskaņo. Vecās struktūras dzīvas, bet jaunas aug. Es domāju, ka Latviju gaida ļoti smagi laiki, kuri pat nav prognozējami.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA