Laiks un vieta

Taču viena lieta ir paturēt rokā karbolīta makšķeres kātu un novērtēt atbilstoši kosmiskajām tehnoloģijām izgatavotā rīka komfortu, bet pavisam cita izjust lielas zivs pretestību un gūt galveno — baudu. Kopš tā laika, kad tūkstošiem malu zvejnieku tīklu apjozuši Latgales ezerus, daudzos no tiem savairojušās sīkas raudas, asari un pliči. Krasi samazinājies arī plaužu skaits, taču šīs visgudrākās un visviltīgākās zivis no alkatīga cilvēka vēl glābj ļoti liela piesardzība. Plaužu cope tiek uzskatīta par meistarklasi, un tikai retie laimīgie var palielīties ar stabiliem šo lielisko zivju lomiem. Dažādos laikos man ir nācies vērot īstu plaužu ķērāju virtuozu darbu. Uz Daugavas pie Krāslavas es biju liecinieks tam, kā darīja brīnumus brāļi Bronislavs un Jevģēnijs Vaivodi, bet Pāvels Poltarenoks pie Piedrujas pāris stundās manu acu priekšā no upes centra izvilka desmit plaužu, pievilinot tos ar mannas putru fīdera barotavā un ar desmit mušas kāpuriem uz āķa. Atšķirībā no Vaivodiem, kuri atzīst par labāku izmantot ēsmai sarkanos tārpus. Man nācās makšķerēt laivā bla-kus lieliskajam plaužu ķērājam Ivanam Salimam, kura kontā ir arī četrus kilogramus smagi īpatņi.

Taču kopumā īstu plaužu ķērāju pagaidām nav daudz. Cenšoties palīdzēt tiem, kuri sapņo atrast atslēdziņu gudrajam plaudim, es sniedzu mācību stundu par tēmu, kas dota virsrakstā. Nedaudz precizēšu: runa būs par copi atklātā ūdenī. Kā zināms, mūsu pusē plauži nārsto maija beigās un jūnija pirmajā dekādē. Kopš tā brīža, kad uzzied ievas, plaužus var ķert ar makšķeri no krasta. Tikai ar vienu nosacījumu: jāievēro pilnīgs klusums. Nopietns faktors ir arī makšķernieka maskēšanās, kas nāk viņam par labu. Pavasara pēdējā mēneša nogalē plauži ir diezgan mobili un, precīzi izvēloties vietu, var cerēt noķert vienu vai divus skaistuļus. Labākā ēsma ir sarkanie tārpi, bet iebarošana šajā laikā nav tik būtiska. Atpūtušies un atguvuši spēkus pērc nārsta, plauži izrāda neremdināmu apetīti jūlijā un augustā. Tad arī iestājas labākais laiks pieradināt rijīgos plaužus pie pastāvīgas iebarošanas vietām, ko labāk darīt no laivas.

Ja jūs gatavojaties noķert lielu zivi, tad iebarošana jāveic triju četru metru dziļumā. No savas pieredzes zinu, ka laivu vislabāk ir novietot starp divām kārtīm, kas iespraustas dūņainā dibenā, nevis uz enkura. Tas ļaus makšķerniekam mest pludiņus precīzi iebarošanas zonā un nebaidīties no viļņiem vējainā laikā.

Kādu galveno kļūdu pieļauj plaužu ķērāju kluba kandidāti? Būtu naivi cerēt uz panākumiem pirmajā un pat otrajā iebarošanas dienā. No savas ilggadējās pieredzes zinu, ka tikai ar trešo dienu plaudis iegaumē un sāk apmeklēt jaunās ēdnīcas vietu.

Iebarošana un ēsma

Protams, vislabākos iebarošanas veidus piedāvā specializētie veikali. Taču atdot vienā makšķerēšanas reizei trīs vai piecus latus plaužu cienastam ne jau katram ir pa kabatai. Tāpēc vidēji pārtikušiem kolēģiem izstāstīšu lētas iebarošanas noslēpumus.

Sākumā precizēsim: jācenšas darīt visu, lai barība tikai pievilinātu plaužus, nevis pieēdinātu, un uz āķa zivij jāpiedāvā daudz gardāks cienasts par to, kas atrodas ezera dibenā. Pirms gadiem pieciem, pavadot vasaras atvaļinājumu uz ezera, es veiksmīgi pievilināju plaužus ar mīcītu “mundieros” vārītu kartupeļu bumbiņām, kam pievienotas maizes drupačas un nedaudz kombinētās lopbarības. Tāds cienasts visai ātri pulcina baltās zivis. Kad tuvojas plaužu bars, sīkās zivis tūdaļ pārtrauc ķerties. Piesardzīgais plaudis, izdarot riņķus virs ēdnīcas, noteikti pamanīs gardo ēsmu uz āķa un, aizmirsis par piesardzību, sāks degustēt.

Tad, lūk, tādā copē svarīgi ir atrisināt galveno problēmu: kā pastāvīgi pasargāt ēsmu uz āķa no milzīgiem sīkzivju bariem. Izmantojot vidējos astotā numura āķus, es parasti uz tiem uzvēru četras grūbas. Gaidot plaudi, ar tādu komplektu var noķert lielas raudas, ruduļus, pličus, bet plaudis nekad neatteiksies no sutinātām grūbām. Taču pēc pirmā plauža noķeršanas es bez vilcināšanās mainīju ēsmu uz divu makšķeru āķiem pret sarkanajiem tārpiem, kurus plaudis kāri rij. Pat ļoti kārtīgi velkot makšķeres auklu, bailīgu plaužu bars maina vietu, taču pēc minūtēm divdesmit — trīsdesmit atgriežas iebarošanas vietā. Sākot copi plkst. 5.00 - 6.00 no rīta, kārotos plaužus es bieži vien sagaidīju tikai plkst. 10.00 - 11.00 vai arī pusdienlaikā. Bezvējš ir slikta pazīme: piesardzīgais plaudis pamanīs laivu jau no tālienes, īpaši saulainā dienā. Sīki vilnīši un vidēja lieluma viļņi allaž vieš cerību uz veiksmi, kad 10 - 15 plaužu loms īstam copmanim ir parasta lieta.

Zvejas rīki un klusums

Ilgus gadus šādi ķerot zivis, īpaši vējainā laikā, es izmantoju teleskopisko makšķeri ar spoli. Te pēkšņi gadījās neveiksme. Galu galā es nonācu pie secinājuma, ka vislabākie zvejas rīki ir vienkāršas septiņu metru vicināmās makšķeres bez jebkādām spolēm un gredzeniem: precīzs vēziens, pareiza pieciršana, prasmīga vilkšana un ķeselīte garā roktura galā.

Plaužu ķērājam galveno baudu sagādā jūsmīga aina, kad liela zivs lēni noliek uz ūdens vertikālo pludiņu, tad strauji aizrauj to sānis. Pieciršanas laiks atkarīgs no ēsmas uz āķa. Ja tās ir grūbas, labāk nevilcināties, bet ar sarkanajiem tārpiem vēlams mazliet nogaidīt.

Bieži vien iesācēji plaužu ķērāji pieļauj liktenīgu kļūdu, ignorējot striktu prasību ievērot klusumu. Pat viegls troksnis momentā aizbaida plaužu baru, kas uz ilgu laiku var pamest ierasto iebarošanas vietu. Lūk, kāpēc pieredzējušo plaužu ķērāju laivās vienmēr var ieraudzīt daudz lupatu. Ar tām nosedz bortu, uz kura saliek makšķeres. Mīkstai starplikai jābūt arī zem noliktiem airiem un pat zem koka režģiem. Vēl viena svarīga detaļa: man laivā vienmēr ir plastmasas spainis ar ūdeni, virs kura noņemu zivis no āķa. Ja kustīgais plaudis izraujas no rokām, kas dažreiz atgadās, tas bez asas skaņas iekrīt spainī. Šajā ūdenī makšķernieks pastāvīgi noskalo no rokām plaužu gļotas. Noķertā zivs bez trokšņa tiek iemesta apjomīgā ķeselē aiz laivas borta, kas nodrošina ideālu loma saglabāšanos pat vasaras karstumā.

Ja laivā atrodas divi makšķernieki, tas ievērojami samazina izredzes noķert lielu plaudi, tas pats notiek tad, ja ir ilgstoši pārtraukumi sistemātiskajā iebarošanā. Vislabākos rezultātus es guvu vasaras atvaļinājuma laikā, kad makšķerēju katru dienu. Ja gadījās, ka tālu ducināja pērkons, plauži nekad netuvojās mākslīgai ēdnīcai. Plaužu copi pilnībā var sabojāt arī nemierīgi un skaudīgi kaimiņi laivās.

Ceru, ka es pārliecināju jūs, iesācēji plaužu ķērāji, ka īsta cope ir zinātne, pieredze un māksla. Tāpat kā labākais līdzeklis, lai izvairītos no stresiem, kuru mūsu dzīvē netrūkst.

Aleksejs GONČAROVS