Krāslavas galvenais jaukums ir tas, ka tās iedzīvotājiem ir pilnas tiesības uzskatīt sevi tiklab par pilsētniekiem, kā par lauciniekiem.
Paiesies simts vai pārsimt soļu un nokļūsi vai nu mežā, vai arī Daugavas un triju ezeru krastos, kas atrodas pilsētas robežās.
Tikai mūsu copmanis tā jau ir pieradis, ka klusas vietas meklējumos cenšas aizbraukt tālāk no mājām, par ko dažās dienās, kad cope nav nekāda dižā, cieš liekus tēriņus par benzīnu. Frāze “Labāk mēs būtu makšķerējuši Zirgezerā” ne rei-zi vien izteikta skaļi ne tikai mūsu kompānijā. Starp citu, šis piepilsētas ūdensbaseins nemaz nav tik slikts, kā var likties sākumā.
Pastāvīgi gadās, ka, skumju mākts, es dodos uz ezera krastu, kur pagāja mana neaizmirstamā bērnība. Pirms pusgadsimta Zirgezera mieru netraucēja peldētāju pūļi. Tolaik pilsētas vispopulārākās pludmales bija Daugavas smilšainajos krastos un Jāņupīte pie Markovsku mājas. Dzirnavu dambis padarīja upīti pilnu ar ūdeņiem, bet dīķī, kas deva ielai tādu pašu nosaukumu, mita tik daudz līdaku un karūsu, ka tad, kad dzirnavnieki atvēra slūžas, pilsētnieki ar rokām nevis ķēra, bet gan vāca zivis. Visdrošākie makšķernieki dzina laukā zušus, kas bija paslēpušies starp krastā augošo koku saknēm.
Jaunā universālveikala ēka, kas tika uzcelta bez attīrīšanas iekārtām, pasludināja savu nežēlīgo spriedumu upītei un dīķim. Tad pavisam citi “aromāti” izplatījās pār pilsētu, un cīņā ar tiem “gaišās nākotnes cēlāji” izjauca dambi un aizraka dīķi. Ar gadiem kļuva duļķaini arī Daugavas ūdeņi, lūk, kāpēc pilsētas atpūtas zona uz visiem laikiem tika pārvietota uz Zirg-ezera krastu. Te īpaši daudz cilvēku pulcējas vasarā, taču no vienatnes ezers necieš arī agrā pavasarī, vēlā rudenī un ziemā.
Lai cik dīvaini tas būtu, pie peldētāju trokšņa zivis sen ir pieradušas, un cilvēki ar bada pātagām krastā ir parasta parādība. Te pirmo makšķerēšanas mācību gūst simtiem zēnu, bet “sirmie vīri” copmaņi, kuriem nav braucamrīku, ierastajās vietās ierodas visos gadalaikos.
... Zelta rudens nogalē arī es atnācu uz pazīstamo krastu. No peldētavas tiltiņa vicināja makšķeri mans paziņa Valentīns. Pludiņa rīki neiepriecināja copmani, taču tepat pie niedrēm piepeši pa ūdeni sāka šaudīties sīkas zivis. Makšķernieks momentā ņēma rokās spiningu, un drīz vien brangs asaris jau spirinājās ķeselē. Uz ūdens redzēju pāris gumijas laivu. Viens copmanis dziļumā rosījās ar ziemas makšķerēm, otrais ar vasaras makšķeri krastmalas meldru saaudzēs meklēja “logus”. Sagaidījis copes beigas, es pārliecinājos, ka tajā sestdienā makšķerēšana ar ziemas rīkiem bija veiksmīgāka: starp raudām ķeselē varēja redzēt arī pamatīgu breksi. Vasaras makšķernieka lomā pārsvarā bija sīkas raudas un ruduļi.
Aleksejs GONČAROVS