Cerība un atbalsts

“Organizācijā esmu kopš pir-mās dienas,” stāsta Tamāra. “Ne mirkli nenožēloju, ka piekritu šeit darboties. Esmu pārliecināta, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas organizācijai būs vēl lielāka loma invalīdu problēmu risināšanā, tā arī kļūs spēcīgāka un daudzskaitlīgāka, jo šeit cilvēkiem dod pašu galveno — cerību un apziņu, ka viņi ir sabiedrības daļa un spēj paveikt tās labā kaut ko lietderīgu, iepriecināt līdzcilvēkus ar saviem darbiem. Pesimisma vietā pamazām dzimst optimisms, pazūd drūmās domas, kas rodas, sēžot četrās sienās: nu ir viss, dzīve beigusies utt. Sanākot kopā, redzam, ka esam nepieciešami viens otram un citiem. Šeit invalīdi var atbalstīt viens otru: ne velti mūsu logotipā ir divi eņģeļi ar vienu spārnu, kas simbolizē šo atbalstu. Pateicoties projektam, mums bija iespēja apgūst jaunas iemaņas. Nāca cilvēki, kas vispār neko nemācēja, bet tagad viņi varētu pamācīt arī citus. Tomēr arvien vēl daudzi invalīdi vientuļi sēž mājas, neiziet sabiedrībā. Tas ir briesmīgi, viņiem trūkst paša svarīgākā: cerības un kontaktu ar līdzcilvēkiem.”

Tamāras vārdos der ieklausīties, galu galā viņa daudzus gadus bijusi profesionāla mediķe. Dzimusi Rīgā, 60. gadu sākumā pabeidza Daugavpils medicīnas skolu, strādāja dažādās slimnīcās. Nodibināja ģimeni, dzīvokļa problēmu atrisināja tam laikam jauniešu vidū populārā ceļā — saņēma komjauniešu ceļazīmi uz tālajiem Austrumiem. Piecus gadus nodzīvoju Amurskā, aptuveni 350 km no Habarovskas, kas, starp citu, ir neparasti skaista Krievijas pilsēta. Pirmajā laikā dažus mēnešus nācās pastrādāt rūpnīcā, bet pēc tam viņu pārcēla uz lielu bērnudārzu par vecāko māsu. Kad nomira tēvs, Tamāra izpildīja viņa pēdējo vēlēšanos, proti, lai meitas ģimene, kurā jau bija pirmdzimtā, atgrieztos dzimtenē. “Atgriezāmies uz Daugavpili, laikam ritot, mani ar ģimeni aizvilināja uz Ezerniekiem, kur dzīvojam jau 32 gadus,” turpina Tamāra. “Sākotnēji strādāju bērnudārzā dažādās profesijās, pēc štatu samazināšanas nokļuvu skolas ēdnīcā, kur līdz pensijai nostrādāju 15 gadus. Ezerniekos turam nelielu saimniecību: divas govis, tele, sivēnmātes, vistas. Ir zeme, kuru apstrādājam, bet tikai tik daudz, cik nepieciešams savas saimniecības vajadzībām.”

Dorofejevu ģimene izaudzinājusi trīs bērnus. Vecākā meita Viktorija pabeidza Bebrenes sovhoztehnikumu un Ļeņingradas veterināro institūtu, tagad strādā “Šķaunes bekonā” par galveno vetārsti. Natālija pabeigusi tirdzniecības skolu Daugavpilī, ir vecākā pārdevēja veikalā “Drogas”. Dēls Sergejs pabeidzis Rēzeknes augstskolas Ekonomikas fakultāti, strādā par menedžeri kādā firmā.

Vecāki varētu mierīgi baudīt vecumdienas, diemžēl liktenis nebija īpaši žēlīgs. Izrādījās, ka Tamārai nepieciešama acs operācija, kura parasti ilgst minūtes divdesmit un gandrīz vienmēr ir veiksmīga. Rīgā viņu operēja divas stundas un glāba jau dzīvību, nevis aci, jo operācijas laikā radās nopietnas problēmas.

Viņas dzīvesbiedrs Oļegs ir atslēdznieks, sākotnēji strādāja profesijā, pēc tam dažādus darbus. Kādu dienu lielajā salā apsaldēja pirkstus, tos nācās amputēt. Laika gaitā 1. grupas invalīds pielāgojās dzīvei, tomēr Tamārai pagaidām neizdodas iesaistīt invalīdu organizācijas aktivitātēs arī viņu.

Juris ROGA