Eseja “Es un skolotājs”

Viņš ir Pilligrims, viņš ir Prometejs, stājies cīņā pret dieviem, lai dāvātu cilvēkiem gaismu, lai sevi upurētu kaut kam augstam un patiešām vērtīgam — zināšanām.

Kas ir zināšanas? Vajadzīga ciparu, notikumu, faktu, personību grūtā nasta, kuru cilvēkam vajag nest visu savu dzīvi, pastāvīgi papildinot ar jaunām zināšanām un informāciju. Kad dzīvē kaut kas nozīmīgs sasniegts, tad viņš saprot, ka grūto nastu viņš nav veltīgi nesis. Bet apgūstot tālo un svešo priekšmetu, cilvēks arī sevi iepazīst, atklāj savus talantus un spējas. Tās arī ir zināšanas.

Kamēr pastāv pasaule, pie cilvēces uzvaru un panākumu pirmsākumiem stāvēs klusējošs priesteris un gaismas glabātājs. Viņš nekad neprasa slavu,viņam nav vajadzīga uzmanība — tas viņam ir lieks. Tas, kas viņam pieder, ir patiešām varens, dod viņam spēkus radīt un dzīvot citu labā.

Ko tas nozīmē — būt skolotājam? Būt skolotājam nozīmē ticēt, ka pasaule kādreiz mainīsies, kļūs labāka. Šīs izmaiņas notiks nevis spēka un vardarbības ietekmē, bet gan pasaule kļūs gaišāka zināšanu un mācību ietekmē. Būt skolotājam nozīmē mīlēt. Mācīt nozīmē mīlēt. Tikai mīlot, savu sirdi un prātu var atdot savam audzēknim, neprasot atalgojumu. Būt skolotājam nozīmē sapņot par to, ka tavs darbs un tavi nopelni nebija veltīgi, tie kādam bija vajadzīgi un kādam palīdzēja. Un varbūt tu biji saprasts, tava ticība iedegās kādā sirdī, un kāds,skatoties uz tevi, kļuva tāds pats taisnības un skaistuma cīnītājs.

Es un skolotājs? Kas esmu es salīdzinājumā ar viņu? Es esmu tumsas daļa, bara daļa. Es esmu kurla un akla. Es esmu nezināma būtne — ne sev, ne citiem. Miljoni domu un ideju apdedzina manu galvu ar savu ģenialitāti, tieksme pa takām aizved mani biezā mežā. Pasaulē tik interesantāko vajag iepazīt, nevajag tērēt laiku velti — skriet, iepazīt, uzzināt. Es zinu, ka es viena ar to netikšu galā, tāpēc man vajadzīgs skolotājs, kas rāda pareizu ceļu. Varbūt mamma, nē, viņa ir aizņemta. Varbūt tētis, nē, viņa arī nav līdzās.

Izlasījusi manas domas, mamma aizved mani uz skolu. Izrādās, tādu kā es, kas vēlas sev atrast ceļvedi, ir daudz. Ar katru skolas apmeklēšanu es jūtu, kā atdalos no tumsas un bara. Es kļūstu patstāvīgāka. Ar ko es atšķiros no citiem? Ar ko? Varbūt ar to, ka es ātrāk par citiem risinu uzdevumus, lasu dzejoļus? Es kā fenikss augšām ceļos no pelniem, es piedzimstu otro reizi. Es tagad vairāk zinu par pasauli, saprotu cilvēku rīcību un darbību, zinu, uz ko es esmu spējīga un uz ko nē.

Tagad es neesmu bezsejas, bezmiesas radījums. Es esmu sapņojoša un zinātkāra būtne kā mans skolotājs. Es esmu nākamais dalībnieks stafetē, skrējienā pa mūsu pasaules tumsu, nesot zināšanu lāpu. Vai ieraudzīs mani, novērtēs manu lāpu? Vai varena tā ir? Vai pietiks tās gaismas, lai nokļūtu līdz mērķim? Vai noturēsies tā zem laika spiediena?

Es, Tesejs, klaiņojošs pa Minotaura labirintu, izeju meklējošs. Bet manās rokās Ariadnas pavediens — zināšanas, tikai pareizā laikā pielietojot tās, es atradīšu izeju, sapratīšu savas eksistences būtību, atradīšu savu vietu sabiedrībā.

Krāslavas Varavīksnes vidusskolas 12.b klases skolniece Alīna KRIVIŅA