Viņas smaida noslēpums

Viņai ir viss: māja gleznainā vietā netālu no Ežezera, ģimene, divas burvīgas meitiņas. Plus vaļasprieks: aizraušanās ar tūrismu, par ko liecina šīs Latgalē perspektīvās nozares vadītājas un organizētājas diploms. Nepieciešamās zināšanas Karpoviča ieguva studiju gados Rēzeknes augstskolā.

SanitaGadi skrien vēja spārniem, nu jau desmit gadu pagājis, kopš tā neaizmirstamā laika, kad Sanita pabeidza vidusskolu, pieci — pēc studijām augst-skolā. Kāzas ar Andri viņi nosvinēja 2000. gadā, un kopš tā laika Ezernieki viņai kļuva par otro dzimteni. Viņa dzimusi Kaunatas ciematā, kur arī tagad Sanita iegriežas katru nedēļu, lai apciemotu savus vecākus un divus brāļus. Visi Latgales ciemati ir skaisti, taču Ezerniekus daba apveltījusi ar pasakainu krāšņumu. Piekrastes ciematam vienkārši ir lemts kļūt par tūristu Meku, taču patiesībā pagaidām tā nav. Nekādi nav iespējams reanimēt kādreiz bijušajā Padomju Savienībā tik iecienīto tūristu bāzi. Skaistuma ziņā unikālā novada tūrisma imidžu mēģina saglabāt tikai viesu mājas “Papeles” īpašnieki.

“Pagasta teritorijā, neskaitot saudzējamo Ežezeru, ir septiņpadsmit ezeru! Īsta bagātība, bet, lūk, tūrisms praktiski neattīstās. Kāpēc?” uzdodu pirmo jautājumu savai simpātiskajai sarunbiedrei. Viņa, ilgi nedomājot, atbild ar pārliecību: “Ar vēlēšanos vien ir par maz, analoģisku plānu realizēšanai nepieciešams solīds starta kapitāls, kura vietējiem cilvēkiem nav. Otrkārt, biedē augošās Eiropas prasības celtniecībai un viesu māju uzturēšanai. Un kas vēl: daļa pagasta teritorijas iekļauta Rāznas nacionālajā dabas parkā, kur ir spēkā strikti ierobežojumi, it īpaši celtniecības jomā.”

“Aizbildināšanās ar objektīvām grūtībām mani ne visai pārliecina. Tas satraucošais fakts, ka Latgali, šo nelaimīgo reģionu, atstāj cilvēki, uzliek par pienākumu varas iestādēm pārvarēt jebkurus šķēršļus, lai dotu saviem cilvēkiem iespēju attīstīt uzņēmējdarbību laukos un vispirms jau tūrismu. Mūsu rajonā taču ir jau ne mazums piemēru, kad cilvēki, kuri apveltīti ar iniciatīvu, attīstījuši viesu māju tīklu. Kāpēc Ezernieku pagasts laiž garām šādu iespēju?”

“Izmirstošais novads — tā ir bēdīga realitāte. Mūsu pusē, kā šķiet, jaunatne vēl ir, taču tie galvenokārt ir skolēni, kuri, kļūdami par absolventiem, pēc tam par studentiem un speciālistiem, praktiski neatgriežas mājās. Laukos gandrīz nav vakantu amatu, bet algas neatbilst tagadējām diplomētu speciālistu prasībām. Izeja viena — ne-kavējoties nepieciešama Latgales atbalsta valsts programma, par ko tikai risinās nesekmīgas sarunas, arī tās notiek priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Kas attiecas uz mani, tad es cenšos propagandēt tūrismu, cik ir manos spēkos. Diemžēl dzīves proza ir skarbāka par sapņiem.”

Tagad gribu paskaidrot, kāpēc uzdodu Sanitai tik sarežģītus jautājumus. Pirms pusgada viņa uzņēmās Ezernieku pagasta padomes sekretāres atbildīgo amatu, bet pirms tam strādāja “Dagdas feniksā”. It kā attaisnojot augstskolā iegūtās zināšanas, Sanita ļoti aktīvi piedalās velotūrisma attīstībā. Es viņu sen uzrunāju uz “tu”, jo pats biju liecinieks, kā azartiskā sportiste rajona izlases komandas sastāvā piedalījās trijos starptautiskajos velomaratonos pa sarežģītajiem Baltkrievijas, Latvijas un Lietuvas maršrutiem. Bet, lūk, par to, kāpēc Zarasā Sanita droši ņēma rokā kanoe laivas airi, man kļuva skaidrs tikai nesen.

“Mani vienmēr interesē viss jaunais, īpaši tūrisma sfērā,” stāsta mana senā paziņa. “Kad pirms gada saņēmu uzaicinājumu piedalīties jaunā ūdens maršruta izstrādāšanā Aglonas apkaimē, uzreiz piekritu. Mēs startējām uz Ciriša ezera, tad pārvarējām Tartaka upīti. Gadījās arī nopietnas grūtības, taču septiņas kanoe laivas ar četrpadsmit airētājiem pārvarēja visus šķēršļus. Kad vēlāk, decembrī, man piedāvāja eksperimentālu maršrutu pa Ludzas rajona ūdens artērijām, es arī neatteicos. Jūs atceraties velobraucienu Zarasā? Tad, lūk, toreiz es tik tikko paspēju uz maratona startu pēc atgriešanās no brauciena ar laivām pa Preiļu rajona upēm un ezeriem. Tāpēc viegli piekritu piedalīties veloūdensmaršruta stafetē, kuru ierosi-nāja lietuvieši.”

Piebildīšu, ka tad, kad pirms gada “Ezerzeme” meklēja brīvprātīgos pirmajam velomaršrutam “Ežezera burvība”, redakcijas ideju uzreiz atbalstīja tieši Sanita Karpoviča ar savām draudzenēm no “Dagdas feniksa”. Tieši ar viņas palīdzību mūsu avīzē parādījās ilustrētais raksts “Ežezera noslēpumi”.

Tā, lūk, strādājot pašlaik ne īsti savā specialitātē, taču blakus mājai, Sanita pastāvīgi realizē augstskolā iegūtās zināšanas. Diplomēto tūrisma menedžeri man ir nācies vairākkārt redzēt pie automašīnas stūres. Ārzemju vāģi vada arī viņas dzīvesbiedrs Andris, meža taksators. Sanita atzinās, ka tad, kad meitiņas paaugsies, vajadzēs padomāt par aizraujošiem ģimenes autoceļojumiem. “Pasaule ir skaista, jāsteidzas pārliecināties par to pašiem,” uz atvadām teica man Sanita un kā vienmēr pasmaidīja.

Aleksejs GONČAROVS