Lietotājiem — par baltu velti

Viņas bibliotekāres stāžs skaitāms kopš 1971. gada, kad iesāka strādāt Konstantinovas bibliotēkā, nedaudz pastrādāts Dagdas pilsētas un arī Dagdas bērnu bibliotēkā, bet Dagdas ciemata un tagadējā pagasta bibliotēkā kopsummā nostrādāti 33 gadi.

Ne šaurās telpas, pat ne rīta stundās dīkā stāvošie datori tā nepārsteidza, kā daudzpusīgs žurnālu un laikrakstu saraksts uz bibliotekāres galda: “Dziednieks”, “Mans īpašums”, “Praktiskais Latvietis”, “Zintnieks”, “AgroTop”, “Dārzs un drava”, “Ieva”, “Mūsmājas”, “Santa”, “Sieviete”, “Lilit”, “Ļubļu”, “Diena”, “Latvijas Avīze”, “Ezerzeme” un vēl citi laikraksti un žurnāli, kopskaitā 50, ir pieejami ikvienam bibliotēkas pakalpojumu lietotājam, turklāt ne tikai lasīšanai uz vietas, bet arī mājās. Tāda, lūk, neticama bagātība nelielā lauku bibliotēkā! Nevienā citā tik daudz preses izdevumu nepasūta, izņemot Krāslavas centrālo bibliotēku, kurai pats statuss nosaka būt visu rajona bibliotēku galvgalī.

Periodisko izdevumu abonēšanai Dagdas pagasta pašvaldība iedala gandrīz 800 latu gadā, sadalot šos līdzekļus katram pusgadam. Vēl 50 latu ik mēnesi tiek piešķirts grāmatu iegādei. Grāmatas uzdāvina Krāslavas centrālā bibliotēka. Fondā ir ap-mēram 9000 literatūras vienību.

Bibliotekāre īpaši uzsver pašvaldības labvēlīgo attieksmi pret bibliotēku un reizē ar to pret saviem iedzīvotājiem: “Mums ir bezmaksas abonements un bezmaksas datori. Citviet jau par maksu, bet mūsu priekšsēdētāja Sandra Viškure stingri piekodināja — pagaidām viss par velti. Nesen kāda sieviete pauda vēlēšanos lasīt “Ezerzemi” krievu valodā. Tā kā visa prese jau bija pasūtīta, sacīju, ka vajag saņemt pašvaldības atļauju. Priekšsēdētāja neiebilda, un tagad rajona avīze mums ir abās valodās.”

Iespējams, tieši tālab, ka pagastā nav skolas, aktīvākie lasītāji šeit ir pensionāri un bezdarbnieki. L. Kukele piekrīt, ka skolas trūkumu bibliotēka izjūt, bet vienalga gadā bibliotēkai ir 240 lietotāju. Ņemot vērā, ka kolhoza gados šaipusē bija simtiem strādājošo, bet tā mantiniece — SIA “Brīvība” nodarbina vairs tikai dažus desmitus, tad uz šī fona iestādei ir labi panākumi. Bibliotekāre atceras: kad visiem iedzīvotājiem bija darbs, lasītāju skaits pat nebija tik liels, kā pēdējo gadu laikā. Dagdas pagasta bibliotēka lepojas arī ar to, ka ir vieni no retajiem, kas neprasa nekādu samaksu par pieprasītāko grāmatu lasīšanu, lai gan šai maksai bibliotēkās ir lasītāju ziedojumu statuss. Arī žurnālus šeit uzreiz dod lasīt mājās, neliekot gaidīt mēnešiem ilgi.

“Laika gaitā bibliotēkā notikušas dažādas pārmaiņas — gan acīmredzamas, gan mazāk pamanāmas”, stāsta L. Kukele. “Mums ir jau trīs datori, sola vēl divus. Diemžēl pieaugušie uz šo tehniku raugās ar skepsi, lieto retais. Es katram piedāvāju pamēģināt, esmu gatava parādīt viselementārākās darbības, lai cilvēks apgūtu pašas nepieciešamākās iemaņas darbam ar datoru, bet ļaudis nez kāpēc vēl baidās. Tādējādi līdz pusdienlaikam datori stāv dīkā, bet pēcpusdienā tos pamatā lieto mūsu pagasta bērni, kuri mācās Dagdā. Paretam ienāk arī kāds students.

Jau vairākus gadus bibliotēkā tiek rīkotas dažādas tematiskās izstādes, viena — “Kārtu kārtām tēvu zeme” — mums ir pastāvīgā. Pasākumus tautas bibliotēka rīko kopā ar tautas namu un tā telpās, jo vienatnē mums grūti kaut ko organizēt — nav savas skolas un skolēnu uz vietas.

Pēdējo triju desmitgažu laikā ir izmainījušies lasītāji: cilvēki kļuvuši tādi kā progresīvāk domājoši, arvien vairāk lasa izglītojošo literatūru, tādu, kas kalpo personības attīstīšanai. Bibliotēkā, protams, pieskaņojamies jaunajām vēlmēm. Esmu pamanījusi, ka tagad ļoti daudzi risina krustvārdu mīklas, agrāk tās nebija tik pieprasītas. Tas jāuzskata par progresu, jo, meklējot atbildes, cilvēks tādējādi pašizglītojas. Es pat apkopoju krustvārdu mīklas no visiem laikrakstiem, lai iedotu tiem, kuri tās mīl risināt.”

Bibliotekārei vēl bija ko stāstīt, kad durvis atvērās un ienāca bijušā kolhoza bijusī slaucēja, tagadējā pensionāre Antoniņa Soroka. Izrādās, viņa ir pastāvīgā lasītāja, kura Dagdas pagasta bibliotēku regulāri apmeklē jau trīs gadu desmitus. Sieviete ļoti priecājas, ka pagastā ir tāda bibliotēka, un cer, ka tā pastāvēs arī turpmākajos gadus. Pensionāre labprāt lasa detektīvus, grāmatas par mīlestību, cilvēku attiecībām. Sāk parasti ar anotāciju, pēc tam ver vaļā pirmās lappuses. Nekad nekrīt kārdinājumā izlasīt, ar ko viss beigsies, jo tad jau zūd visa lasīšanas jēga. Grāmatas par dzīvi, viņasprāt, ir pat interesantākas par lubenēm. Liels grāmatu mīļotājs bijis arī pensionāres vīrs Leonards, kurš nomira pirms pieciem gadiem.

“Par slaucēju nostrādāju 36 gadus, esmu pelnītā pensijā, dārza man nav, mūža nogali pavadu, atpūšoties ar grāmatu rokās,” stāsta A. Soroka. “Ne tikai es, daudzi mūsu pensionāri ir čakli lasītāji.”

Tas tiesa. Bibliotekāre izstāstīja daiļrunīgu piemēru: lasītāju pulkā ir kāds 1942. gadā dzimis vīrietis, kurš slimo kāju dēļ pārvietojas ar lielām grūtībām, tomēr tas viņu neattur pārvarēt sešus kilometrus līdz bibliotēkai pēc kārtējās grāmatu partijas.

Juris ROGA