Skolotāju diena — īpaši svētki

Pēc tradīcijas pavasarī skola bauda sava darba augļus. Taču skolotājs to var sajust tikai pēc gadu desmitiem, kad viņa tagadējiem skolēniem būs savi bērni. Tā ir liela laime — redzēt, ka tavs bijušais audzēknis atved savu bērnu uz tavu klasi vai tavu skolu. Tādu ainu var vērot arī mūsu Varavīksnes skolā, bet šīs tradīcijas pamati tika veidoti vēl 2. vidusskolā. Respektīvi, mūsu skolotājiem savā darbā izdevās realizēt Saltikova-Ščedrina ideju par to, ka dzīve ir prieks, nevis bezgalīgas ciešanas. Tātad nav aizmirsti izcilā pedagoga V. Suhomļinska vārdi, kurš uzsvēra, ka mazā cilvēka garīgo pasauli nedrīkst ierobežot tikai ar mācībām, jo tad viņa dzīve kļūst neciešama. Vispirms jāizaudzina cilvēks ar daudzpusīgām interesēm, centieniem.

Kad gandrīz vai visi izvēlējās studēt par programmētājiem un juristiem, dažas skolas, tajā skaitā arī mūsu, spēja pārliecināt savus audzēkņus, ka valstij vajadzīgi arī celtnieki un inženieri, muzikanti un ķīmiķi...

Mūsu rajona skolām izdevās saglabāt savu skolotāju kodolu. Bez šī kodola, kā arī bez jauniem, labiem kadriem mēs nevarētu nodrošināt skolēnu zināšanas tik augstā līmenī.

Žēl, ka atcelta jauno speciālistu stažēšanās (starp citu, es ar to nodarbojos 13 gadus. Varbūt nelaimīgs skaitlis?) Arī šī labā tradīcija netiek praktizēta. Dažviet tiek mēģināts to atsākt, un tas tiek darīts tajās skolās, kur skolotāji atceras no mums viņsaulē aizgājušo pedagogu A. Fleišmana, V. Kalniņas lieliskās mācību stundas. Ne jau velti tiek sacīts tik daudz labu vārdu par šiem skolotājiem. Viņus ilgi neaizmirsīs. Par laimi, joprojām vēl strādā arī tādi skolotāju skolotāji kā V. Utināne, Z. Konošonoka, L. Senčenkova, M. Ļahova un daudzi, daudzi citi. Jaunie pedagogi toreiz mācījās ne tikai to, kā jāorganizē mācību stundas un darbs kopumā, bet arī uzticību savai specialitātei.

Tikai daži no tiem, kuri izgāja šo mācību, labākas dzīves meklējumos atstāja skolu. Varbūt derētu tiem, kuri uzskata skolotāja algu par pārāk augstu, pārbaudīt arī šo statistiku un vēl paskaitīt, vai daudzi jaunie cilvēki, it sevišķi vīrieši, devās stāties pedagoģiskajās universitātēs, kas plaši atvērušas savas durvis. Kaut kā gar ausīm viņi palaida skolotājas V. Vjatkinas rakstu, kas atgādina dvēseles kliedzienu par mūsdienu skolu problēmām.

Taču svētku reizē nenodosimies skumjām. Šie “rakstnieki” taču jau neatceras, kā, sasveicinoties ar skolotāju un ārstu, cilvēki, kuri ir krietni vecāki par viņiem, noņēma cepures.

Iespējams, ka arī mēs mazliet vainīgi tajā ziņā, ka nespējām iemācīt mūsu varasvīriem saprast, ka preču un naudas vērtība nav galvenais cilvēku dzīvē.

Daudzi jaunie cilvēki pareizi un skaisti runā valsts valodā (un ne tikai siltas vietas dēļ), bet arī tāpēc, ka skolotāji atceras XIX gadsimta vācu rakstnieka Gustava Freitaga vārdus par to, ka, apgūstot svešvalodas, mēs iepazīstam cēlo tautas garu. Liels paldies latviešu valodas skolotājiem, kuri, mācot bērnus, atrada laiku mācīt šo skaisto, labskanīgo valodu saviem kolēģiem un citiem interesentiem.

Mēs sveicam savus kolēģus. Jūsu darbs ir “bez gala grūts un nepateicīgs, bez gala liels un cildināms”. Vēlam jums laimi personīgajā dzīvē, kolēģu, audzēkņu un viņu vecāku sirsnīgus smaidus!

Ņina GADŪNE, jūsu kolēģe