Darbinieki izturēja, “Brīvība” attīstās

Intervijas ievadā SIA “Brīvība” vadītājs Anatols Viškurs uzsvēra, ka šis bijis vislabākais lauksaimnieciskais gads no visiem pēdējiem.

— Pirmām kārtām tas izpaudās šī gada ļoti labajā ražā, kuru izdevās novākt pilnībā. Bet mums labi sokas arī pārējās jomās. Pamatnozares — piens un graudi — kā bija, tā arī palika. Fermā ir vairāk par 120 slaucamām govīm un turpat 90 jaunlopi, ar graudaugiem apsējam 860 hektāru, bet kopējā lauksaimniecībā izmantojamā platība sasniegusi 1100 hektāru, jo vajag ganības govīm un pļaujamo platību — siens ziemas laikam jāsagatavo. Zeme diemžēl nav vienkopus, bet četru pašvaldību teritorijās: Svariņu, Konstantinovas, Ezernieku un Dagdas pagastā. Tālākās platības ir Svariņos — tehniku nākas dzīt vairāk nekā 25 kilometrus tālu. Svariņu un Dagdas pagastā zeme ir mūsu īpašumā, Konstantinovas un Ezernieku pagastā platības nomājam.

— Vai tiešām jūs apsējat tikpat lielu platību, kā savulaik kolhozs?

Brīvība— Precīzi tikpat, bet ražošanas intensitāte ir pavisam cita. Ja agrāk šādu platību novāca 12 kombaini, tad tagad ar to tiek galā divi kombaini “John Deere”, kas aprīkots ar 400 zirgspēku motoru un 7,6 metrus platu hederu un “Sampo” (200 zirgspēku motors un 5 metrus plats heders). Nevaram atļauties divus lielus kombainus, kas pēc būtības ir izdevīgāks pirkums, jo mums ir daudz mazu zemes gabalu (līdz 5 hektāru platībā) Konstantinovas un Svariņu pagastā, turklāt piebraukšana pa meža ceļiem. Līdzīga aina ar traktortehniku: ja kolhozā lauku apstrādē vajadzēja nodarbināt apmēram 20 traktoru, tad tagad visu izdara trīs lielie “John Deere” traktori. Vēl mums gan ir palikuši daži NVS teritorijā ražotie traktoriņi: trīs “MTZ” markas, iekrāvējs “Kartapec” un buldozers. MTZ traktori strādā ar rulonpresi, ietinēju un vispār tiek izmantoti dažādiem vieg- lākiem sezonas darbiem. Ja agrāk skābbarību blietēja bedrēs, tad tā tas vairs netiek darīts, jo lopbarības sagatavošanā izmantojām jaunākās tehnoloģijas — rulonus. Kvalitāte daudzkārt labāka.

Protams, visa svarīgākā uzkabināmā tehnika arī ir rietumvalstu ražojuma: sējmašīnas, arkli, rulonpreses, ietinēji, smidzinātājs. Tās priekšrocības acīmredzamas, piemēram, ar jauno smidzinātāju dienā var apstrādāt 200 hektārus, turklāt platā konstrukcija ir tik pārdomāta, ka ērti saliekama pa daļām un ļauj apstrādāt arī šauras vietas.

— Par tehnikas parku jums vairs bažu nav, bet kā ir ar strādājošiem? Visapkārt to vien runā, ka nav labu strādnieku, kuriem var uzticēt darbu.

— Agrāk kolhozā bija vairāk par 100 strādājošo, tad tagad ar visu tiek galā kādi 30. Viņu skaits mainās nelielās robežās atkarībā no darba apjomiem. Par saviem strādniekiem varu sacīt tikai vislabākos vārdus, jo visi viņi ir mūsu patrioti. Izdzīvošanas laiks “Brīvībai” bija ļoti smags, algas nesaņēmām pat trīs mēnešus pēc kārtas, vajāja citas problēmas. Laikam ritot, situācija nostabilizējās, atsijājās sliņķi un dzērāji, palika tie cilvēki, kas nav mudināmi strādāt. Varu apgalvot, ka sen vairs nav tā, kā kolhozā, kad katram bija jāstaigā pakaļ un jādomā, izdarīs darbu vai nē? Norīkoju darbā un zinu, ka ir jāatved pusdienas, vakarā jāaizved mājās un jāpiefiksē, cik hektārus mehanizators ir dienas laikā pieveicis. Viss. Es uz viņiem paļaujos par visiem simts procentiem. Jautājums par algām vispār vairs nav aktuāls — pelna labi, sevišķi kombainieri. Esmu pārliecināts, ka šie cilvēki nebrauks ne uz Īriju, ne uz Rīgu celtniecībā strādāt. Kāpēc braukt laimi meklēt pasaulē, ja tepat nopelna ne sliktāk? Katrā ziņā vasaras mēnešos visi mehanizatori ir apmierināti, varat runāt ar jebkuru. Ir normas, ir tām izcenojumi, puiši paši redz, ja grib nopelnīt — var nopelnīt. Visi ceļi vaļā. Bet neslēpšu, ka atalgojumam ir sezonas raksturs: labas algas var nopelnīt, sākot ar aprīli līdz oktob- rim-novembrim. Ziemā lauksaimniekam nevar būt liela alga, jo tajā laikā paliek remontdarbi. Tomēr arī ziemā cenšamies atrast veidus, kā cilvēkus noslogot.

— Vai strādājošie met greizu skatu uz kantora pusi, kā varbūt bija sovhoza laikā, kad tur bija pilns cilvēku?

— Domāju, ka tam nav pamata. Es savienoju sabiedrības vadītāja, agronoma, mehāniķa amatus, palīdz man viena dispečere un grāmatvede. Speciālistu pulkā mums vēl ir vetārsts, kurš savieno fermas vadītāja un mākslīgā apsēklotāja darbu. Tā ka visi ir noslogoti ne mazāk pār strādniekiem tīrumā.

— Kādreiz šaipusē bija labi attīstīta pienkopība. Kā ir tagad?

— Domāju, ka drīz ne vien sasniegsim tā laika ražošanas apjomus, bet apsteigsim. Tamdēļ veicam virkni pasākumu. Šobrīd darbojas viens fermas korpuss, bet lopi vairs nesaiet iekšā, un atjaunosim pilnībā arī otru korpusu, sasniedzot kolhoza apjomu — toreiz fermā bija 400 liellopu. Ferma tiks pilnīgi mehanizēta, šis darbs strauji rit uz priekšu. Vienam korpusam pilnībā nomainījām jumtu, rekonstruējām piena telpu, uzstādījām jaunu, firmas “Vestfālija” slaukšanas iekārtu un jaunu piena dzesētāju. Šobrīd rit fermas tālāka rekonstrukcija. Lopu barošana būs pilnībā mehanizēta, jauna iekārta drīz tiks saņemta. Būs jauns teļu bloks un tuvākā perspektīvā — nākamgad — tiks veikts otra korpusa remonts. Jau 8. oktobrī no Dānijas atvedīs apsēklotas teles, ka atnesīsies februārī.

Arī lopkopjiem nebija viegli pārdzīvot krīzi. Piena iekārta bija nolietojusies līdz kliņķim. Kad uzstādījām jauno, govis trīs dienas nācās pieradināt, jo tās nesaprata, ka vajag slaukties. Pat pienu norāva. Agrāk ieslēdza motorus, viss ciems bija kājās, salīdzinoši tagad viss norit klusumā. Piena dzesētājs dienā vairākkārt izslēdzās, un elektriķim bija jāsēž pie tā, lai pienu atdzesētu. Bet ļaudis izturēja.

— Cik cilvēku strādā fermā?

— Krietni mazāk nekā kolhozā, pagaidām ar visu tiek galā 12 cilvēki. Nākotnē darba fronte viņiem kļūs plašāka, bet strādājošo skaitu nepalielināsim, jo mehanizācija ļaus “pavilkt” arī otru korpusu. Pagaidām visi strādā vienā.

— Cik izdevīga ir piena nozare?

— Cepuri nost piena nozarei, jo tieši tā izvilka mūsu saimniecību no tās bedres, kurā nokļuvām, kad bankrotēja Rēzeknes piena kombināts, kurā palika mūsu piena nauda. Sazinājāmies ar Rīgas piena kombinātu, viņi un piens izvilka mūs. Piena cena nostabilizējusies, problēmu ar samaksu vispār nav nekādu, un esam ļoti pateicīgi Rīgas piena kombinātam, ka tas piekrita ar mums sadarboties vissmagākajā brīdī.

— Lopu skaits automātiski nenozīmē labus izslaukumus: kādi tie pie jums?

— Kas govij uz mēles, tik daudz piena tā dod. Zālāji netika atjaunoti gadiem ilgi, bet mums jau rit trešais gads, kā esam atjaunojuši 60 hektārus zālāju. Tika iesēta pilnīgi jauna zāle — dāņu zālāju maisījums, šogad tajās platībās novācām divas ražas un tagad plānojam nopļaut atālu un pļāvumu sarullēt. Līdz ar zālāju platību atjaunošanu izslaukumi cēlās. Ja sākotnēji izslaukumi bija līdz 3000 kilogramu piena no govs gadā, tad šogad būs virs 4000 kg, bet rezerve vēl ir, jo kolhozā šis rādītājs tuvojās 5000 kg. Taču arī to var pārspēt, tāpēc jau iepirkām dāņu teles, jo pēc prognozes mūsu apstākļos kā govis tās varētu dot 6000 kg. Paskatīsimies, kas sanāks, tad lemsim, kā turpmāk strādāt.

— Kas plāno visu šo attīstības stratēģiju?

— Sabiedrībai ir četri vietējie dibinātāji, viens ārzemju investors, ja tā viņu var nosaukt. Agrāk mums bija vairāk par 100 paju biedru, šī iemesla dēļ bija ļoti apgrūtināta stratēģiski svarīgu lēmumu pieņemšana saimniecības attīstībai. Lielā kopsapulce parasti pārvērtās balagānā: viena grupa bļauj vienu, otra — otru, trešā vēl ko citu un tā tālāk. Sanāca tas pats kolhozs un mīņāšanās uz vietas. Tagad ļoti vienkārši — sanāk SIA dibinātāji, kuri tad arī izlemj visu stratēģiju un politiku, kā arī uzņemas risku.

— Savulaik kolhozs veiksmīgi attīstīja vēl vienu nozari — zirgkopību...

— Pamazām atdzimst arī zirgkopība. Šodien SIA “Brīvība” ir astoņi rikšotāji un trīs darba zirgi, esam arī atpakaļ Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijā. Esam izstrādājuši rikšotāju programmu, caur asociāciju iesniedzām ministrijā. Domāju, ka ar to viss būs kārtībā un dabūsim finansējumu rikšotajiem.

Gribam šo lietu pacelt tādā līmenī, kādā tā ir Lietuvā un Igaunijā, kur saglabājušies hipodromi: notiek sacensības, totalizatori, tur ar zirgiem pelna naudu. Mūspusē tas pagaidām ir tikai hobijs, bet gribam tikt atpakaļ tajā līmenī, kas kādreiz bija. Šodien Baltijas kauss notiek Tallinas hipodromā vai Lietuvā, jo mums nav atbilstošu skrejceļu. Vecais skrejceļš Dagdas Muižā saglabājies, bet neatbilst ES standartiem un tā sakārtošanā jāinvestē nauda. Latvijas līmeņa rikšotāju sacensības notiek pie mums, Ludzas rajona Pušmucovā un Ogres rajona Jumpravā, kur 30. septembrī aizritēja ļoti lielas sacensības.

Ja atskatāmies pagātnē, tad kādreiz Dagdas Muižā bija turpat 100 šķirnes zirgu. Sasniegt šādus apjomus mēs neplānojam un mūsdienu apstākļos arī nevarētu. Domāju, fermā būs kādi 20 zirgi. Plānojam attīstīt ciltsdarbu, jau tuvākajā laikā vedīsim ērzeli uz Ogri, kur strādā licencēšanas komisija. Mums visi zirgi ar dokumentiem: divas ķēves nopirkām Lietuvā, ērzelis un divas ķēves ir amerikāņu izcelsmes, kā arī pārējie ir krievu rikšotāji. Ja ērzelis ir nolicencēts, pēc visiem parametriem tur problēmu nevajadzētu būt, tad ciltsdarbs atsāksies pilnā apjomā. Nākamais uzdevums — līdzekļu piesaiste skrejceļa būvei, pēc tam varam organizēt augsta līmeņa sacensības.

— Vai jums ir speciālisti, kas strādā ar zirgiem profesionālā līmenī?

— Jā. Pie mums atgriezusies zirgkope-trenere Anita Beitāne, kura ir startējusi Pleskavā, Maskavā, Frunzē un citviet, kā arī izcīnījusi balvas. Savulaik Anita strādāja ar rikšotājiem Dagdas Muižas zirgu fermā. Kad zirgu šeit vairs nepalika, viņa atrada profesijai un interesēm atbilstošu darbu Gaujas Nacionālajā parkā arī pie zirgiem. Viņa ir īsts šī darba fanātiķis. Lai būtu rezultāti, ar zirgu jāstrādā katru dienu un jāiegulda liela nauda. Vispār mums ir tāda doma, ka nākotnē ar zirgiem varētu kaut ko nopelnīt. Arī lietuvieši tagad aicina mūs uz sacensībām, kontaktus nodibinājām, pateicoties tam, ka nopirkām pie viņiem divas ķēves.

— Kāpēc jums vajadzīgi darba zirgi?

— Mēs iesaistījāmies tūrisma apritē, jo uz Dagdu brauc tūristi un ir liela interese par zirgiem. Piedāvājam zirgu izjādes un pārgājienus: individuālās jāšanas apmācības, zirgu izjādes laukumā, vizināšanos pajūgā, vizināšanos droškā, vizināšanās ar zirgu jātnieka pavadībā, dažādu svinīgu pasākumu organizēšanu. Tradicionāli divas reizes gadā notiek arī darba zirgu pajūgu sacensības. Rikšotājs tomēr ir elitārs zirgs, to nedrīkst iejūgt darbā.

— Latvijas dalība Eiropas Savienībā bija ieguvums “Brīvības”attīstībai, vai — zaudējums?

— Pateicoties Eiropas Savienībai, mēs sajutām ļoti lielu atbalstu. Ņemsim kaut vai tos iepriekšējos neražas gadus, kad mums ļoti palīdzēja noturēties virs ūdens tieši ES nauda par apstrādāto zemi, lopiem un pienu. Lai ko domā tā saucamie mazie zemnieki, spurojoties pretī jaunajām vēsmām un pārkārtojumiem, es domāju, ka šo sīksaimniecību gadi skaitīti. Vajadzīgi apjomi, ne velti aktualizējies jautājums par kooperācijas nepieciešamību, ko zemnieki vēl aizvien līdz galam neizprot. Šobrīd ļoti nožēloju, ka savulaik bijām spiesti samazināt govju ganāmpulku. Ja mums šobrīd būtu 400 slaucamas govis, tad varētu aizmirst visus graudaugus un dzīvotu uz lauriem ar pienu vien. Graudaugus audzētu vien barībai un vēl tāpēc, lai samazinātu riskus.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA