Divi viedokļi — viens iespaids

Latgali vēstures gaitā saista labas kaimiņattiecības ar Baltkrieviju, taču uz tūkstošgades sliekšņa padomju impērijas sabrukums izraisīja demarkāciju. Robežas sadalīja ne tikai kaimiņvalstu teritorijas, bet arī cilvēku likteņus. Izšķirtās ģimenes, bez īpašām pūlēm pārvarot muitas šķēršļus, turpina satikties.

Par dzīvi kaimiņvalstī — divējāds viedoklis. Starptautiskajā līmenī zināmie politiskie spēki vieš bažas par Lukašenko diktatūras pastiprināšanos. Taču daudzcietušajai baltkrievu tautai, kura ziedojusi vislielākos upurus uz Otrā pasaules kara altāra, ir savs viedoklis. Nesen braucot pa Baltkrieviju Ukrainas virzienā, es neviļus biju pārsteigts par acīmredzamām pēdējo gadu pārmaiņām: asfaltēti ceļi ar renovācijas pazīmēm, jaunas agropilsētiņas gar šoseju, mūsdienīga lauksaimniecības tehnika sakoptajos tīrumos.

Pirms gada, apmeklējot Glubokoju, es vēroju mazliet citādu ainu: tajā pusē province saglabājusi daudzas padomju laika pazīmes. Patiesības meklējumos nācās izmantot tautas diplomātiju un Indrā bez grūtībām sameklēju cilvēkus, kuri regulāri viesojas Baltkrievijā.

Stāsta Valentīna Paramoka: “Bieži apmeklēju Bigosovu, kur dzelzceļnieku mājā pie stacijas dzīvo mani vecāki pensionāri. Starp citu, pirms kara celtā ēka kapitāli rekonstruēta, un tagad nevienam nerada šaubas fakts, ka tas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Stacijas laukums tērpies asfaltā, to rotā puķu dobes.

Valsts rūpes par cilvēkiem nav tukša skaņa. Mans tēvs, kara veterāns, apveltīts ar īpašu uzmanību. Vecāku trīsistabu dzīvoklī veikts kapitālremonts. Tēvam pensija pārskaitījumā ir aptuveni 100 latu, mātei — nedaudz mazāk. Ģimenes budžets viņiem ļauj dzīvot bez bēdām, neko neliedzot sev. Pārtikas produktu un komunālo pakalpojumu cenas ir zemākas nekā pie mums, tāpēc vectētiņš un vecmāmiņa sūta dāvanas saviem četriem mazbērniem, kuri dzīvo Latvijā. Paši pastāvīgi pērk banānus, apelsīnus, citronus, vīnogas. Vecākiem ir arī sakņu dārzs, tā ka pensionāru noskaņojums visumā ir labs. Spriežot pēc sarunām, Bigosovā arī ir bezdarbs, taču tas ārēji nav manāms. Turpina darbu bijusī padomju laiku veterināro instrumentu rūpnīca, jūtama arī infrastruktūras attīstība. Acīmredzama arī cilvēku dzīves līmeņa paaugstināšanās, tāpēc mūsu “žigulis”, ar kuru mēs braucam viesos, duras acīs uz mūsdienīgo rietumu ražojuma mašīnu fona, kuru kaimiņvalstī ka biezs. Benzīns ir lētāks nekā pie mums: nepilns dolārs par litru. Un, kas ir vispatīkamākais: cilvēki dzīvo mierīgi, ar pārliecību un par politiku runā varbūt tikai pirms vēlēšanām.”

Aptuveni tādās pašās domās ir arī mana otrā sarunbiedre Alīna Ligo: “Pēdējos reizi es apmeklēju Postavus māsas bērēs. Vēl reizi pārliecinājos, ka baltkrievi dzīvo labi, par ko liecina arī nesenās bēres. Bēru mielasts kafejnīcā 65 cilvēkiem izmaksāja miljonu rubļu jeb 250 latu, ieskaitot arī alkoholiskos dzērienus ar restorāniem raksturīgu uzcenojumu. Galds bija bagāts, ar diviem karstajiem ēdieniem.

Veikalos plašs preču sortiments: lēti vietējie produkti, importa produkti par tādu pašu cenu kā Latvijā. Bundžiņa Baltkrievijas ražojuma iebiezinātā piena maksā tikai 40 santīmus, tāda pati ir kilograma cukura cena. Patīkami, ka valsts, kura saglabājusi ražošanu, lielā vairumā izlaiž arī rūpniecības preces. Baltkrievu apavi ir kvalitatīvi un pieejami cenas ziņā. Pēdējā braucienā es tur nopirku linu audumu gultasveļai. Esmu ļoti apmierināta: lēts un teicamas kvalitātes. Atvedu arī nepieciešamās zāles. Piemēram, omeprozols tur maksā divas reizes lētāk nekā Latvijā. Turklāt Baltkrievijā ieviesta atvieglojumu sistēma medikamentu iegādē. Un ne tikai.

Mans svainis, otrās grupas invalīds, izmanto 50% atlaidi par gāzes, elektroenerģijas, ūdens patēriņu, telefonu un pat par kūdras brikešu iegādi. Valsts gādība par cilvēku tiek apstiprināta arī ar pensijas vecuma saglabāšanu padomju laiku līmenī. Postovu rajona centrs, kur dzīvo mani radi, kļūst skaistāks ar katru dienu. Tur saglabājušies visi ražošanas objekti, pilsēta būvējas, atjaunojas. Pilsētnieku iemīļotajā atpūtas vietā, krastmalas parkā, parādījusies jaunā estrāde, pie ezera ir laivu stacija. Uz provinces pilsētu ar vieskoncertiem brauc radošie kolektīvi no Minskas un citām pilsētām. Postavi vienmēr bija slaveni ar saviem cimbalistiem, tur augstu tiek vērtēta tautas jaunrade un lieli svētki.

Mans krustdēls Česlavs strādā par darbnīcu pārzini lauksaimniecības kooperatīvā. Viņš slavēja šī gada ražu un teica, ka saimniecība esot spējīga iegādāties jaunu tehniku. Par izpeļņu nesūdzējās, divas viņa meitas studē augstskolās. Par dzīvošanu kolhoza mājā ģimene maksā simboliski. Ir pilns mūsdienīgu sadzīves piederumu komplekts, tagad kārta ārzemju automobilim.

Valsts rūpes par laukiem ir ļoti skaidri redzamas. Vairākumā ciematu acu priekšā izaugušas jaunas agropilsētiņas ar nepieciešamo infrastruktūru. To es arī pati redzēju blakus Postaviem: Hotilos un Andronos. Ceļi ir labā stāvoklī, asfalts klāj daudzus bijušos lauku ceļus. Cilvēki remontē savas mājas, kas īpaši redzams pēc mūsdienīgiem jumtiem.

Sarunās strādīgie baltkrievi par dzīvi nesūdzas, slavē savu “batjku” Lukašenko un par citu prezidentu arī nesapņo, jo stingrais vadītājs neļauj iztirgot sabiedrisko īpašumu un rūpējas par vienkāršo tautu.

Aleksejs GONČAROVS