Cope: rudens dienasgrāmatas lappuses

Pēc informācijas apmaiņas ar draugiem copmaņiem es neviļus nonācu pie neiepriecinoša secinājuma: plaužu cope uz upes nav nekāda dižā. Bet ezeru plaužu ķērāji, kuri neskopojās ar iebarošanu, gan jūlijā, gan au-gustā guva stabilus panākumus. Mans paziņa kaislīgais copmanis Ivans Salims kādu reizi, saulei austot, izvilka 15 brangus skaistuļus. Šis apstāklis arī man atstāja cerību noķert plaužus.

Cik es dzīvoju, neatceros tik zemu ūdens līmeni Daugavā vasaras nogalē un septembra sākumā. Turklāt arī trolinga cienītāju uz upes savairojies tik daudz, ka par mierīgu copi brīvdienās nav ko pat domāt. Motorlaivas visu laiku vago upi krustām šķērsām, bet plaudis, kā zināms, ir ļoti piesardzīga zivs. Sen esmu pamanījis tādu likumsakarību: ja krastā tūristi klaudzina ar cirvjiem, tad plaužus nav ko gaidīt parādāmies 200 - 300 metru attālumā. Situāciju glāba tikai lieli pliči, kas svēra ap kilogramu, tie tad arī spirinājās ne tikai manā, bet arī mana pārinieka Aleksandra lomā, kurš retumis makšķerēja kopā ar mani vienā laivā. Arī mans otrais kolēģis (copē ar fīderu) Henrihs visu laiku centās dabūt savā lomā plaudi, tikai arī viņa sapņi ne vienmēr īstenojās. Tāpēc mums aizvien biežāk nācās samierināties ar pirmklasīgām upes raudām, kuras šogad arī īpašu apetīti neizrādīja. Visādā ziņā zemākajos upes ūdeņos gada siltajā laikā zivju barības bija papilnam. Slikta cope uztrauca ne tikai makšķerniekus. Sūdzējās arī spiningotāji, kuri no laivām un no krasta mēģināja ķert samus un līdakas. Ja pagājušā gada sezona izrādījās patiešām sensacionāla uz lieliem samiem un līdakām, tad šogad ar tādiem eksemplāriem nevarēja dižoties. Vienam otram gadījās izvilkt vientuļus ap 20 — 30 kilogramu smagus ūsaiņus, taču copmaņiem visbiežāk nācās samierināties ar samiņiem, kas svēra 5 - 6 kilogramus. Arī tas fakts, ka reģistrēt ar fotoaparātu 30 kilogramu smago samu maijā mani izsauca tikai spiningotājs Romāns Lukjanskis no Priedaines, pilnīgi pamatoti ļauj apgalvot, ka pagājušā atklātā ūdens sezona nebija nekāda veiksmīgā.

Laimīgais rīts

Pastāvīga sadarbība ar žurnālu “Poplavok+” iemācīja mani rakstīt makšķernieka dienasgrāmatu. Lūk, viens augusta hronikas ieraksts.

27.08. Karstums visbeidzot mitējās, norima negaisi. Rīts bija lielisks: apmācies un bez lietus, upē ņirbēja sīki vilnīši. Rītausmā ķērās pliči vien, tāpēc nācās mainīt vietu. Izmisis no upes vidus es pārvietojos uz akmeņaino kreiso krastu. Fidera rīki aizķērās aiz nelīdzenā upes dibena. Tas lika man vēlreiz pārvietot ar laivu. Noķēru piecas 100 gramu raudas, taču vējš, kas aizvien pastiprinājās, solīja, ka piesardzīgais plaudis nu būs rokā. Uz lieliem āķiem vispārbaudītākā ēsma: viens sutinātu kviešu grauds un trīs grūbas. Plkst. 10.00 makšķeres kāts saliecās lokā. Pēc cirtiena kļuva skaidrs: ilgi gaidītais plaudis ir uzķēries! Velkot divdesmit minūtes pa ūdeni, es aplēsu: zivs būs ap četriem kilogramiem smaga. Trīs kilogramus smagus skaistuļus agrākos laikos pieveicu daudz ātrāk. Mans makšķerēšanas rīks lieliski izturēja stipruma pārbaudi, un spītnieks drīz vien beidza spirināties ķeselē. Es paslavēju sevi: desmit minūtes pirms šī loma es pārsēju makšķerauklas (0,2 mm šķērsgriezums) ar pavadiņu mezglu. Ja es to nebūtu izdarījis, plaudi neredzēt kā savas ausis. Vējš aizvien pastiprinājās un sāka mētāt laivu. Taču cerībā iegūt otru eksemplāru es uzspraudu uz citas makšķeres āķa sarkanos tārpus. Un labi bija: pēc stundas bez īpašām grūtībām es “pierunāju” otro plaudi, kas svēra 1,4 kilogramus.

Lai reģistrētu savu sezonas rekordu, es iegriezos Krās-lavas tirgū, kur pie letes sameklēju vajadzīgo cilvēku — azartisko makšķernieku Fjodoru Siņicu. Viņš, paskatījies uz manu skaistuli, arī deva kļūdainu prognozi: “Ap četriem kilogramiem.” Tad, nolikuši plaudi uz svariem, abi vīlušies ieraudzījām atzīmi 2,8... Nosvērām uz citiem tirgus svariem — rezultāts tas pats. Ak, šī makšķernieku vājība — pārspīlēt. Taču mēs abi bijām vienisprātis, ka šī gada untumainajai vasarai tas ir izcils sasniegums.

Tikšanās pēc gadiem

Nav ļaunuma bez labuma. Vasaras nogalē garantijas remontā biju spiests nodot savus darba instrumentus: digitālo fotokameru un mobilo telefonu, kas arī ļāva man pagarināt atpūtu uz upes.

Pirmajā dienā pēc mobilā telefona izņemšanas no remonta laivā atskanēja zvans: zvanīja mans vecais paziņa, kolēģis Valentīns Margevičs. Pagātnē pieredzējušais kinooperators, daudzo konkursu laureāts tagad ne mazāk sekmīgi strādā ar videokameru. Pēdējā laikā Valentīns pilda Maskavas patriarha pasūtījumus un šim nolūkam pastāvīgi dodas nedēļu ilgos komandējumos.

Vajag tā sagadīties, ka mans labais paziņa piezvanīja tieši tajā brīdī, kad es teju, teju biju ticis galā ar savu rekorda plaudi. Telefonsarunā es tik skaisti aprakstīju gūtā gandarījuma sīkumus, ka pēc pāris dienām Valentīns jau sēdēja manā laivā.

Interesanti ir tas, ka jaunības gados viņš aizrāvās ar zemūdens medībām, bet pēdējos gados pievērsās makšķerei un spiningam un guva jūtamus panākumus. Bet par fideru Valentīns zināja tikai pēc nostāstiem, tāpēc sāka interesēties par maniem pētījumiem. Mūsu darbā galvenais ir redzēt savām acīm, bet tālāk, kā saka, tehnikas lieta. Laivā mēs visu laiku runājām, mums bija ko atcerēties, bija par ko pasapņot. Abi bijām vienisprātis, ka cope ir labākais veids, kā pavadīt brīvo laiku, tikai abiem viena nelaime: tā vienmēr trūkst.

Uzzinājis visus manus noslēpumus, Valentīns piezvanīja jau nākamajā dienā: “Paldies par mācību. Sēžu laivā uz upes pie Daugavpils, noķēru trofejas plaudi un sapalu. Pilnīgs kaifs!”

Arī mans jaunais kompanjons parādā nepalika. Viņš dalījās līdaku ķeršanas pieredzē pirms ziemas iestāšanās uz ezeriem. Vislielākās zaļsvārces Valentīns noķēra ezeros pa atklāto ūdeni decembrī un janvārī, kad es jau baidījos no sala. Taču ne jau tas ir galvenais. Kā pateicību jaunības draugs sameklēja Maskavā man kāroto firmas “Sabaņejevs” spiningu un pasaulē labāko bezinerces spoli “Shimano”. Agrāk nerealizējamais sapnis visbeidzot tika īstenots.

Aleksejs GONČAROVS