Vissāpīgākais — izlīdzināšanas jautājums!

Vēl 11 cilvēki strādā kā atbildīgās personas pašvaldībās par projekta realizēšanu. Darbs rit ļoti nopietns, jo šoreiz mazajām pašvaldībām neizbēgami būs jāapvienojas. Par to, cik tālu pavirzījies darbs un kas sagaida iedzīvotājus, mēģināju noskaidrot, intervējot Dagdas pilsētas domes priekšsēdētāju Viktoru Stikutu.

— Kāds ir darba grupas svarīgākais uzdevums?

— Ne jau apzināt lietas, kas zināmas: cik skolu, ceļu vai kapsētu topošajā novadā būs jāapkalpo? Tas viss zināms. Galvenais akcents likts uz pārvaldes mehānisma izstrādi novadā, lai nesastaptos ar tādu situāciju, ka neesam gatavi pārvaldīt izveidoto novadu. Tāpēc darba grupas locekļi regulāri sanāk kopā, lai pēc iepriekš sastādīta grafika izbrauktu uz kādu no pagastiem, kur pa attiecīgai tēmai vēta un pēta visu, kas attiecas uz konkrēto jautājumu: vai tā būtu izglītība, vai sports, vai kultūra, vai grāmatvedība, vai bāriņtiesas darbs, vai cita sfēra. Mēģinām salikt kopā strukturālo zīmējumu, hierarhiju no domes augšgala līdz pat iestādēm un uzņēmumiem pašā apakšā. Mums ir jābūt pilnīgi skaidram visam pārvaldes mehānismam, ieskaitot cilvēku skaitu un atalgojuma līmeni, jo bez tā nevaram sagatavot ministrijai precīzu aprēķinu, kādam būtu jāizskatās jaunajam novadam, cik tas maksā, lai varētu normāli darboties, lai, salīdzinot ar šodienu, nepasliktinātos kopējā situācija. Reformai nav nekādas nozīmes, ja situācija pēc reformas pasliktināsies.

— Kas reformas rezultātā varētu ciest visvairāk?

— Šobrīd skatījums mums nav pilnīgs, tam savi iemesli. Viens no tiem — ministrijas nogaidošā pozīcija. Nav konkretizētas lietas, kuras būs jāveic novada domei un jaunajam plānošanas reģionam, nav sadalītas funkcijas. Piemēram, šodien ir izglītības pārvalde, kura pieskatīja rajonā izglītības iestāžu darbu, metodisko darbu. Mēs, pētot šo sfēru, secinām, ka nebūtu lietderīgi katrā no novadiem veidot savu izglītības nodaļu ar dažiem cilvēkiem, kuri turpinātu veikt administratīvās darbības attiecībā uz dažām palikušajām lauku skolām. Reģionālās attīstības pašvaldību lietu ministrijai plānojam piedāvāt, lai Latgales plānošanas reģionā tiek izveidota kāda struktūrvienība, kas nodarbotos ar izglītības jautājumu risināšanu, aptverot profesionālo, vispārējo izglītību un darbotos pa visu Latgali. Šobrīd šis jautājums nav skaidrs, atlikām malā.

Nākamais problemātiskais jautājums ir bērnu un cilvēku pārvadājumi uz centru, kur var saņemt pakalpojumus. Šis jautājums arī nav pilnībā skaidrs, jo vēl līdz galam neizprotam, kā varētu nosegt visu jauno novadu ar transporta tīklu. Ja tas būtu skolas autobuss, tad tam vajadzētu kursēt cilvēkiem izdevīgā laikā. Nedrīkst būt tā, ka bērnam Šķaunes pusē jāmostas piecos no rīta, lai pa kaut kādu apli nokļūtu Dagdā. Jāizdomā, kā efektīvāk atrisināt šo jautājumu, lai skola audzēkņiem nekļūtu par slogu. Šo jautājumu vēl diskutējam, bet es domāju, ka vajadzētu būt kādam vienam bāzes centram, kādai bezpeļņas iestādei, kuras pakļautībā būtu viss transports, bet paši autobusi, kas pārvadā bērnus un cilvēkus, atrastos turpat pagastos. Netērēsim taču līdzekļus, braucot ar tukšu autobusu no Dagdas uz pagastu un tad vēl vakarā tukšā atpakaļ. Šīs tehnikas apkalpošana arī nepieciešama, ko labāk veikt vienā vietā.

Jaunajā novadā būs apmēram 70 kapsētu. Daudzu apbedīto radinieki ir izbraukuši, daļa paši jau nomiruši, bet tautas tradīcija nosaka, ka kapi jākopj. Paši lauku kapi daudzmaz ir sakopti, bet to apkārtne daudzviet vienkārši drausmīga. Jādomā par struktūru, kas ar to nodarbosies. Slēgsim līgumus vai kā citādi, bet šis darbs obligāti jāveic.

Mums būs novada ceļi gandrīz 500 kilometru garumā. Dagdas ceļu dienests, kas ir valsts struktūra, apkalpo tādu pašu garumu. Tātad mums būs jāveido kāds jauns dienests, ja gribam redzēt, ka darbs ceļu jautājumā rit vienoti visā novadā. Var, protams, veidot novadu ar domu, ka tur nekā nebūs, un visas problēmas nolikt malā, bet tad labi jāapzinās, uz ko ejam un kāda būs vēlētāju reakcija. Mēs gribētu visu paveikt maksimāli labāk, bet daudzviet ne viss atkarīgs no mums: ir lietas, kuras paši nespējam paveikt, bet valsts atbalsta arī nav.

— Kas notiks medicīnas jomā, skatoties reformas kontekstā?

— Šis ir piemērs, kur no mums tikpat kā nekas nav atkarīgs. Valstī ir tā saucamais Māsterplāns attiecībā uz veselības iestāžu reorganizāciju kopumā. Mēs varam gribēt Dagdā slimnīcu, bet Māsterplānā tā nav paredzēta. Mums jādomā par minimālām lietām, piemēram, par feldšerpunktiem. Tie noteikti ir vajadzīgi, jo, kamēr cilvēki centros dzīvo, vismaz minimālam pakalpojumu kopumam jābūt pieejamam. Ja nu pēkšņi ievajagas! Dzīve ir dzīve, visādas nelaimes gadās, ne vienmēr krītam uz spilvena.

— Noprotu, ka tieši skolu jautājumā iezīmējas visbēdīgākā perspektīva: nebūs visur skolas uz vietām...

— Atkal jautājums, no kā tas atkarīgs? Labi, mēs pateiksim — būs visas skolas! Bet vai skolā bērni būs? Šeit jau jārunā par cilvēku dzīvesveida izmaiņām pēdējo simt gadu laikā. Kā tas mainījies salīdzinājumā ar mūsu senču dzīvesveidu, kāda ir tagadējā dzīves uztvere. Šajā laika posmā notikušas kardinālas pārmaiņas. Tagad cilvēkiem pavisam citas prioritātes, viņi šodien vairāk orientēti uz ņemšanu nekā došanu. Šis sindroms ietekmē arī to, ka ģimenēs vairs nav tik daudz bērnu, kā kādreiz. Būs mums izremontēta, skaista skolas ēka, bet tā būs tukša — mirusi. Vajag, lai cilvēki dzemdē bērnus, bet tamdēļ jāmaina izpratne un jēga par to, uz ko mēs sevi orientējam. Uz materiālo pusi vai arī beidzot sapratīsim, ka cilvēka lielākā laime dzīvē ir bērni visapkārt un tas, ka vecumdienās viņš nav vientuļš. Par šo tēmu var daudz filozofēt, meklēt, kas vainīgs: valdība vai izmainījies dzīves veids. Te ir vēl citi faktori. Zinātnieki apgalvo, ka cilvēku dzimstību ietekmē pat modificētā pārtika, ko lietojam uzturā. Izmirst pat prusaki, kas barojas no cilvēka ēdiena paliekām, jo šī barība viņam nav piemērota. Nākamais šajā ķēdītē ir cilvēks. Ja jau līdzās dzīvojošais kukainis iet bojā, tad arī cilvēks beigās pats sevi nobeigs.

— Kāda šobrīd izskatās jaunveidojamā novada struktūra laukos?

— Galvgalī ir novada dome ar komitejām un komisijām. Zemāk — domes priekš-sēdētājs un viņa vietnieks. Priekšsēdētājam pakļauts izpilddirektors, kurš atbild par izpildvaras darbu, strādā ar no-vada domes administrāciju, iestādēm un uzņēmumiem, pagastu centriem. Iedzīvotājam tieši izpildvara būtībā ir svarīgākā daļa, jo tās uzdevums risināt viņa problēmas. Protams, politiskā vara (deputāti, domes vadība) ietekmē saimniecisko, nenoliedzami, jo te veidojas naudas aprite, tiek apstiprināti budžeta pieprasījumi no pakalpojumu centriem, līdzīgi, kā tas kādreiz notika rajonā: budžeta veidošanas procedūra rit no apakšas uz augšu.

Lauku centros paliks pagastu administrācijas vadītāji — izpilddirektora vietnieki. Tādi centri būs desmit, lai gan novadu veido 11 pašvaldības. Tā kā Dagdas pagasts cieši saistīts ar Dagdas pilsētu, tur netērēsim naudu pārvaldes aparātam. Katrā centrā būs pieci darbinieki: pakalpojumu centra vadītājs (bijušais pagasta vecākais), grāmatvedis, sociālais darbinieks, kasieris, komunālās saimniecības pārzinis.

Līdz ar to varēs efektīvi risināt visus jautājumus. Piemēram, centrālā skaitīsies komunālā saimniecība Dagdā, bet veicamos darbus pagastos plānos sadarbībā ar šiem cilvēkiem pagastu centros. Ja Dagdā bija viens ūdenstornis un attīrīšanas iekārtas, tad novadā būs 11. Nebūtu prātīgi, ja pagasta centrā nebūtu neviena cilvēka, kas to visu pieskatītu un ar ko kopā varētu strādāt.

Shēma nav pagrābta no zila gaisa. Tā radusies, apkopojot pieredzes apmaiņas braucienos redzēto un dzirdēto Latvijas novados. Skatījāmies, kā kurš atrisinājis savas problēmas, izlobījām labāko un izveidojām savu modeli. Neņēmām par piemēru vienu konkrētu, bet taisījām savu. Tieši tāpēc mums nav nekādu savstarpēju nesaskaņu un šobrīd neredzu nekādu problēmu, kas traucētu izveidot Dagdas novadu. No pagastu puses nav nekādu pretenziju, pagastu vadītāji sapratuši, ka nevar veiksmīgi startēt projektos ar to iedzīvotāju skaitu, kas viņiem ir, jo tad visu laiku jābūt lūdzēja lomā, bet situācija ar katru gadu pasliktinās. Lūdzējiem neko daudz arī nedod.

Bet vēl jau svarīgi, vai mūsu plānus atbalstīs ministrijā, kad nonāksim līdz finansējuma apjoma nepieciešamībai novada pārvaldei. Aptuvenās aplēses rāda, ka nepieciešami 350000 latu, bet — šīsdienas algās. Turklāt tā ir jaunajai novada struktūrai nepieciešamā summa, bet ne pagastu centriem — tur vajag vēl.

— Vai pret šādu novadu neiebilst arī Dagdas pagasta pašvaldība? Kas notiks ar tās speciālistiem?

— Mēs viņus akumulēsim jaunajā struktūrā. Cilvēki, kuri šodien strādā domē, nav salasīti, lai aizpildītu kabinetus. Katram ir darbs veicams, te nav neviena lieka speciālista. Viņi šeit paliek arī pēc reformas, jo pilsēta nepazūd un neuzņemas vadošo lomu, viņi tāpat strādās Dag-dai. Tie, kuri atbrīvosies Dagdas pagastā, pāries jaunā novada struktūrā, ja atbildīs kā speciālisti. Mēs negribam uz-pūst štatus, bet tie pieaugs, jo novada administrācija veidojas tukšā vietā. Novadā noteikti būs nepieciešami jauni speciālisti, piemēram, speciālists sporta jautājumos, sabiedrisko organizāciju un ārējo sakaru speciālists un citi.

Krāslavā nedaudz vieglāk, tur paliek rajona padomes ēka un speciālisti automātiski pāriet novadā, ja viņus paņem. Pie mums cita situācija. Dagdai vienmēr bija otršķirīgā lomā, izņemot sešdesmitos gadus, kad te bija rajona centrs. Pēc tam Krāslava “noslauca” gan cilvēkus, gan uzņēmumus, Dagdā būvēja tikai filiāles. Dagda zaudēja daudz, vienubrīd tai nebija pat savas komunālās saimniecības.

— Jūs neatbalstāt novadu rajona robežās?

— Tas nebūtu pareizi, jo tad Dagdai būtu krusts pāri. Gribam vai nē, centrs akumulētu cilvēkus. Ja ir divi centri, tad varbūt spēsim izdzīvot un attīstīties. Dagdas novadā būs vairāk par 10000 iedzīvotāju, bet teritorijas ziņā būsim lielākais novads. Pēc demogrāfiskās situācijas un vecuma grupām diez cik labi neizskatāmies. Paredzu, ka nostiprināsies esošās saimniecības, bet to nav daudz. Rodas jautājums, uz ko orientēt cilvēkus? Vai var atgriezt pie zemes, vai — nē? Ja nebūs kādas valsts dotācijas, tad nekas nesanāks. Negribēs ļaudis dzīvot laukos, esot vienmēr pazemotā situācijā attiecībā pret pilsētnieku. Jebkurš, aizbraucis uz pilsētu, uzskata, ka uzreiz ir pakāpies kaut kur augstāk, lai gan arī tur mokās visu dzīvi: agri jāceļas, problēmas ar bērnudārziem utt.

— Domāju, ka lauku ļaudis visvairāk uztrauc tieši sociālie pabalsti. Kādas pārmaiņas gaidīt šajā jomā?

— Vissāpīgākais būs izlīdzināšanas jautājums. Bet tas būs jādara, jo vienā administratīvajā teritorijā jābūt vienādai pieejai sociālo jautājumu risināšanā. Likums citādi neatļauj. Piemēram, šodien ļoti atšķiras bērnu ēdināšanas izmaksas: Dagdas vidusskolā pusdienu porcija maksā 80 santīmus, bet vienā no pagastu pamatskolām — 12 santīmus. Kā mēs izlīdzināsim? Bet būs jāizlīdzina! Jāskatās, kādi komponenti veido zemo cenu, no kurienes viss rodas, un vai pašvaldība ir tiesīga tā darīt? Būtībā pašvaldība dotē ģimenes, bet tā visus atzinusi par trūkumcietējiem? Nedrīkst sociālo palīdzību sniegt visiem, bet tikai tiem, kuri sa-ņēmuši atbilstošu statusu. Katrā ziņā izlīdzināšana būs ļoti smaga problēma, kas jāatrisina pēc iespējas nesāpīgākām metodēm. Ja cena noteikta zemāka par pašizmaksu, kādam ir jāsedz cenu starpība. Kurš tas būs?

— Vai Jums kremt, ka Robežnieku pagasts raugās Krāslavas virzienā?

— Man nudien nav nekāda aizvainojuma. Varbūt tā ir labi, varbūt tieši tā vajag. Bet atgādināšu, ka vēl jau jebkurš var izteikt vēlmi pievienoties Dagdas novadam. To var darīt pat tās pašvaldības, kas plāno veidot Aglonas novadu. Piemēram, no Kastuļinas pagasta arī līdz Dagdai var ātri nokļūt pa labu ceļu. Kāpēc viņiem nebūtu izdevīgi nākt pie Dagdas? Nezinu. Tas ir katras pašvaldības brīvprātīgs lēmums.

— Vai novads sajutīs rajona padomes trūkumu?

— Nekādā veidā, jo te vienkārši notiek naudas pārdalīšana.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA