“Uz ežiņas galvu liku, Sargāj savu Tēvu zem(i)”...

Partizāni bija patvērušies bunkurā Šaltupes mežā, kas atradās gandrīz uz robežās starp toreiz Veiguļu un Izvaltas pagastu. Piemiņas vietā — balsts krusts, piemineklis, balto plākšņu klājums ziedu paklājam. Piemineklī iegravēti vārdi: “Izvaltas pagasta nacionālajiem partizāniem

Broņislava Sauša,
Vladislavs Saušs,
Staņislavs Iliško,
Pēteris Bogdāns,
Ādams Škipurs,
Edvards Livkāns.

Nepaej garām — apstājies!”

Broņislava Sauša bija bērniņa gaidās, tādēļ upuru skaits lielāks — 7.

Pasākumu var raksturot īsi — emociju pārpilna pilsonisko jūtu audzināšanas stunda. Ceremonijā piedalījās vēl dzīvi palikušie Latvijas nacionālo partizānu grupas pārstāvji no Rīgas, bijušie Izvaltas pretošanās kustības dalībnieki, bijušie padomju varas represētie. Sanāca Izvaltas pamatskolas skolēni, skolotāji, Izvaltas pagasta un Ūdrīšu pagasta iedzīvotāju pulciņš.

Runas radīja emocionālu pacēlumu, gandarījuma izjūtu, kad pretpadomju kustības bijušie dalībnieki no visas sirds aicināja jaunatni kalpot zinātnei, darbam, Latvijai. Izskanēja doma — ka cerības dzirksts lika šiem puišiem un meitenēm pretoties padomju varas pārspēkam, kaut gan Baltijas valstis “de fakto” Staļinam bija atdevušas ASV un Anglija jau Jaltas un Potsdamas konferences laikā, Rūzveltam un Čerčilam piedaloties tajās 1945. gada februārī un jūnijā. Izvaltas skolas novadpētnieki no vietējiem iedzīvotājiem savāca ziņas, ka šī mežabrāļu bruņotā grupa cerēja izlauzties cauri Ūdrīšu pagasta teritorijai, Daugavai, lai savienotos ar nacionālo partizānu grupu Sēlijā, bet pāri viņu cerībām pārvilka svītru nodevība.

Nodevība. Tas ir īpaši apcerams temats. Mana pārliecība — ja Tava sirdsapziņa ir Dievs un otrādi, ja Dievs ir Tava sirdsapziņa, tu nespēj nodot. Bet dzīvot nāves ēnā ar sirdsapziņu, tātad ar Dievu, spēj tikai garā ļoti stipri cilvēki.

Turklāt divu lielāko 20. gadsimta varmāku — Hitlera un Staļina — izraisītajā karā tika sanaidotas veselas tautas. Karš mazajai latviešu tautai, tāpat kā ebrejiem, baltkrieviem, arī krieviem un citām tautām, bija sevišķi traģisks, jo jauni puiši pašos spēka gados tika iesaukti gan “krievos”, gan “vāciešos”, tādēļ daudzās kara situācijās nācās ieroci vērst dēlam pret tēvu un otrādi, brālim pret brāli. Tikai nedaudziem laimējās izvairīties no iesaukuma svešu varu armijās.

Padomju oficiālā propaganda visus pretpadomju kustības dalībniekus, arī Šaltupes bunkera mežabrāļus, arī 1949. gada 25. marta deportētos 43000 apzīmēja ar vienu vārdu — bandīti. Tiesa, kara izraisīto haosu izmantoja laupītāju bandas. Uzradās gan balto, gan sarkano bandas.

Šodien arī krievu vēsturnieki Boriss Sokolovs, Jurijs Afanasjevs, Vjačeslavs Dašičevs, Rojs Medvedjevs u.c. pierāda savos pētījumos, ka tādas laupītāju bandas darbojās visās kara skartajās teritorijās (arī Baltkrievijā, Krievijā, Ukrainā). Pat mūsdienās dabas katastrofu laikā uzrodas laupītāji, kas izmanto cilvēku traģēdijas, lai iedzīvotos. Tātad tādām sabiedrības padibenēm sirdsapziņa, Dievs ir galīgi nesaprotama lieta.
Nobeigumā citēšu latgaliešu rakstnieka Neikšānīša pārliecību:

“Kam vysur ir mojas,
Tam nikur nav moju.
Kam ir vysa pasauļa tykumi,
Tam nav nikaidu tykumu”.

Paldies Smudriņiem, Žmuidiniem — Jānim, Antoņinai, Zinaīdai, Dainai, kas visu dzīvi, būdami tālu no Izvaltas, nes sirdī dzimtā novada, dzimtās Izvaltas skolas, Latvijas mīlestības gaismu, to nododot jaunajai paaudzei. Žmuidinu ģimene regulāri sponsorē arī Izvaltas pamatskolu kopš 2000. gada.

Eleonora JAĶIMOVA, Izvaltā.