Ukrainas skices

Laiku pa laikam mēs apciemojam cits citu, un tā nu iznāk, ka Kijevā un Poltavas apgabalā man iznāk būt ne retāk kā reizi trijos četros gados. Tāpēc man ir tiesības izteikt savu viedokli par valsti, kura, spītējot varas juceklim, ne tikai sasniegusi ekonomikas uzplaukumu, bet arī attīstās un ievērojami paaugstina dzīves līmeni. Tur iemanījušies izvairīties no postpadomju laika sabrukuma, kas skāra Latvijas rūpniecības un agrāro sektoru, un, kā man šķita, mazo un vidējo biznesu valsts atbalsta vairāk nekā pie mums, kas ir tautas dzīves kvalitātes uzlabošanas galvenais cēlonis. Lai gan arī tur valda inflācija, taču tās tempi nav tik vērienīgi kā mūsu valstī.

Kijeva, kur es nebiju tieši četrus gadus, mani nepārsteidza, bet sajūsmināja. Galvaspilsētā automašīnu ka biezs, un sastrēgumos man nācās novērot, ka vairākums automobiļu ir visprestižāko pasaules firmu mašīnas, lai gan benzīna cenas Ukrainā ir augstas: gandrīz dolārs par litru.

Galvaspilsēta strauji maina arī savu ārējo seju. Neskaitāmi daudz torņa celtņu es redzēju gan pašā pilsētas centrā, gan nomalēs, kur gluži kā sēnes pēc lietus paceļas modernas dzīvojamās ēkas, milzīgi tirdzniecības kompleksi, kas uzcelti nebūt ne pēc tipveida projektiem. Kijevas centrā jūtama veclaiku ēku un mūsdienīgā stila stikla un betona būvju harmonija. Baznīcu un katedrāļu kupolu atspulgi pēdējās apbūves monstru spo-guļsienās ir sajūsminošs skats. Gadsimtu sintēze un arhitektu ieceres realizējums, kad, šķiet, sasniegta pilnīgi dažādu laikmetu savienojamo simbolu harmonija.

KijevPāris stundas es pastāvēju pie Bogdāna Hmeļņicka pieminekļa galvenajā Sofijas laukumā, kas palicis nemainīgs 120 gadu garumā. Šo vēsturisko vietu pastāvīgi apmeklē tūristi, viņi tīksminās par Sofijas katedrāles zelta kupolu atspulgu greznā hoteļa “HYATT” sienu ovālā. Reklāma, daudzie veikali un tirdzniecības centri ir tādi paši kā Rīgā. Varbūt tikai centrālās ielas ir ievērojami platākas. Taču arī Kijevā, tāpat kā daudzās megapolēs, stipri jūtams brīvo platību deficīts, tāpēc arī lielu un bagātu “Metro” veikalu tīkls atrodas zem zemes, kas ir ļoti ērti, it īpaši šīs brīnišķīgās galvaspilsētas viesiem.

Kijevas cenas ne ar ko neatšķiras no Rīgas cenām, izņemot tikai stipros alkoholiskos dzērienus, kas ir trīs reizes zemākas nekā Latvijā. Kā cienastu saviem radiem es vedu Rīgas balzāmu, šokolādi un šprotes, kuru man par nožēlu Kijevas veikalos ir pilns gandrīz par Latvijas cenām.

Manai māsai Jeļenai ar vīru Vladimiru pieder četristabu dzīvoklis mūsdienīgā mājā ar uzlabotu plānojumu. Komunālie pakalpojumi dzīvesbiedriem Fadejeviem izmaksā 350 grivnas (septiņdesmit dolārus). Jeļena, kura pēc profesijas ir ārste, saņem 120 dolāru pensiju, viņas vīrs — 200, taču viņš turpina pasniedzēja un zinātnisko darbu medicīnas institūtā. Bet dēls un meita pēc augstākās izglītības iegūšanas apmetās uz dzīvi ASV. Starp citu, Ukrainas sievietes aiziet pensijā no 55 gadiem, vīrieši — no 60 gadiem. Darbojas arī atvieglojumu sistēma pensionāriem, tajā skaitā arī Kijevā. Piemēram, bezmaksas braukšana pilsētas transportā un elektrovilcienos. Pirms svētkiem mērija ie-priecina kijeviešus ar naudas dāvanām, kas gadā sasniedz 100 dolāru. Strādā arī sociālās aptiekas, taču zāles kopumā ir pieejamas pat pensionāriem.

Speķis, kas ir ukraiņu nacionālais produkts, man par izbrīnu izrādījās dārgāks nekā pie mums, tāpat arī gaļa. Toties maize, miltu izstrādājumi, piens un cukurs ir ievērojami lētāki nekā Latvijā. Nerunājot jau par dārzeņiem un augļiem, kurus ukraiņi pārdod un pērk spaiņiem. Tiesa, es labi atceros, kā iepriekšējā atbraukšanas reizē centos atēsties kvalitatīvus arbūzus, kas maksāja vienu dolāru par 10 kilogramiem. Tagad par vienu “zaļo” es varēju nopirkt trīs kilogramus Hersonas izcelsmes brīnišķīgo saldo dārzeņu. Cenu kāpums neuzlabo ukraiņu noskaņo- jumu, taču arī nemazina viņu apskaužamo optimismu: cilvēki iemācījušies rēķināties ar sa-viem spēkiem. Katra ģimene atrod iespēju, kā piepelnīties.

Poltavas apgabalā

Mana otrā māsa, Varja, dzīvo Poltavas apgabalā, brīnišķīgā Lubnas pilsētā, kur pēc Kijevas vieglās rūpniecības institūta beigšanas strādāja izraudzītajā specialitātē. Viņas dzīvesbiedrs Vladimirs Teterjatņikovs, kurš pirms gadiem sešiem tika ievēlēts par akciju sabiedrības priekšsēdētāju, paglāba ceļu būves organizāciju no bankrota. Tagad viņa lolojums kļuvis par lielu mūsdienīgu firmu, kas apgādāta ar rietumu tehniku. Tā kā Ukraina intensīvi būvē ceļus, tad pasūtījumu Teterjatņikovam nekad netrūkst.

Plaukstošais bizness, protams, ietekmē manu radu pārticību. Šoreiz mani uzņēma jaunā divstāvu savrupmājā mākslīgā ezera krastā ar segto baseinu plašajā pagalmā. Mani cienāja ar pašu audzētajām lieliskajām vīnogām un vietējiem arbūziem, kas garšas ziņā nav sliktāki par Hersonas.

Globālā gaisa temperatūras paaugstināšanās Ukrainā ir acīmredzams fakts, tādēļ dienvidu kultūras sāk audzēt ziemeļu platuma grādos. Kāzu steigā man neiznāca pietiekami izrunāties ar plaukstošās firmas vadītāju. Taču es paspēju pamanīt, ka katru rītu viņš cēlās līdz ar sauli, stundu vai divas rosījās saimniecībā (bija sauss un nācās laistīt dārzeņus un augļu kokus), bet, ieturot vēlas vakariņas, mūsu nogurušais biznesmenis reizēm aizmiga tieši pie galda.

Strādājot līdz spēku izsīkumam, uzņēmējs neliedz sev aktīvu atpūtu. Divas reizes Vladimirs kopā ar dēlu Alekseju, tās pašas firmas galveno ekonomistu, ziemā atpūtās Šveices kalnu kūrortos, bet pagājušajā pavasarī visa ģimene ceļoja pa Ēģipti.

Par to, cik varenas kāzas dzīvesbiedri Teterjatņikovi sarīkoja savai skaistajai meitai Irinai, saruna vēl priekšā. Mani ļoti interesēja stāvoklis Poltavas apgabala laukos, tāpēc es ar nepacietību gaidīju atbraucam Vladimira vecākus, un mēs tikāmies.

Būdama liela optimiste, kādreiz pirmrindas kolhoza galvenā agronome Jevģēnija Romanovna neslēpa bažas. Viņa tā arī teica: “Bēdīgs stāvoklis, lauki izmirst. Kooperatīvajā saimniecībā par grašiem nav kam strādāt, bet jaunatne bēg projām. Un te vēl uznāca neredzēts sausums. Lielajā Trubaicu ciemā taisās slēgt skolu. Kāzas un kristības ir ļoti reta parādība, toties bēres seko citas citām...”

Gluži tas pats, kas Latgalē. Taču, braucot pa Harkovas šoseju, es redzēju gan nokoptus tīrumus, gan mūsdienīgu tehniku darbā. Lauku pagrimums skāris tikai nomales, bet lielu pilsētu tuvumā agrārais sektors zeļ un plaukst. Tas ietekmē maizes cenas, kas ir trīs reizes zemākas nekā pie mums.

Gan Jevģēnija Romanovna, gan Andrejs Stepanovičs apgalvoja, ka viņi dzīvojot ne sliktāk kā agrāk, taču gadi ņem savu. Aizvien tur kazas un ap simts mājputnu: vistas, zosis, tītarpīles. Vienkāršiem lauku ļaudīm piemājas saimniecība ļauj dzīvot bez bēdām, taču strādāt nākas no agra rīta līdz vēlam vakaram. Nenosvinējuši līdz galam savas mīļotās mazmeitiņas kāzas, dzīvesbiedri Biļivņenko saposās mājupceļām: sirds sāpēja par lielo saimniecību, kuru viņu prombūtnes laikā pieskatīja kaimiņi.

Kāzas: otrā diena

Tā nu gadījās, ka pirms četriem gadiem es uzķēros uz savas daiļās māsasmeitas Irinas āķa. Manas ciemošanās laikā viņa labprāt pozēja. Kādu reizi viņa pajautāja: “Vai uz kāzām atbrauksiet? Tikai es jums uzticu būt par galveno fotogrāfu. Vai apsolīsiet?” Nepadomājis, es atbildēju: “Jā, apsolu.”

Ātri aizritēja laiks. Nemanot studente kļuva par diplomētu ekonomisti. Dievs Irinu apveltīja ar visu: gudra, skaista, slaida, jautra. Arī līgavaiņu viņai nekad netrūka: nedz studiju laikā Kijevā, nedz dzimtajā Lubnā. Acīmredzot visu rūpīgi apsvērusi, Teterjatņikovu meita izvēlējās vietējo līgavaini Jevģēniju Mihaiļenko, Harkovas iekšlietu institūta absolventu.

Pirmo reizi man nācās nevis līksmot, bet gan strādāt kāzās, kur galdi bija klāti 200 viesiem! Neviens pilsētas restorāns nevarēja uzņem tik lielu kompāniju, tāpēc jaunā pāra turīgie vecāki nomāja Lubnā visplašāko skolas aktu zāli. Tajā karstajā augusta dienā aukstas uzkodas, dzērienus un arbūzus dzēsināja milzīgais autorefrižerators skolas pagalmā, bet karstie ēdieni uz galdiem neatdzisa ļoti ilgi. Lieli ventilatori, kas bija uzstādīti zālē, radīja pilnīgi komfortablu kāzu gaisotni, bet dejoja viesi pagalmā, mirdzot zvaigznēm Ukrainas debesīs.

Tā bija visgrūtākā fotografēšana manā dzīvē. Pirmkārt, svešas tradīcijas, otrkārt, vairākas reizes viesojoties Poltavas apgabalā, man bija radies ne mazums labu paziņu, kuri pastāvīgi rāva aiz piedurknes un, pasniedzot gorilkas glāzi, aicināja pie galda.

Pirms grandiozajām viesībām Irina brīdināja mani: “Visinteresantākais būs otrajā dienā, pietaupiet filmiņas kulminācijai.” Paklausījis viņas padomam, es iemūžināju dažus kadrus dzimtsarakstu nodaļā un ar nepacietību gaidīju otro dienu. Tas balagāns, par kura liecinieku man nācās būt otrajā dienā, bija atgriešanās pie senajām tradīcijām, kur galvenie bija ķekatnieki. Patiešām lielākā daļa viesu pārģērbās par ķekatniekiem. Šim nolūkam bija savākti teātra tērpi no visas pilsētas. Vienā drūzmā sajaucās pionieri un čigāni, kazaki un citas militārpersonas. Taču pārsvarā dominēja ukraiņu izšūtie krekli, košie svārki un sarkanās platbikses.

Ja iepriekšējās kāzas pārsteidza viesus ar ķekatnieku parādi zirgu pajūgos, tad šoreiz jautrā karavāna veica goda apļus pa centrālajām ielām.... kuteros, kurus piekabēs vilka džipi. Kad jokdari ieradās kāzu svinību vietā, orķestris skolas pagalmā spēlēja bez pārtraukuma turpat divas stundas, bet jaunlaulātie cienāja komediantus ne tikai ar sālsmaizi, kas vēl vairāk uzkarsēja vispārējo jautrību.

Sen esmu novērojis, ka ukraiņi māk labi iedzert, taču ar lielisku uzkodu viesu uzvedība nekad nekļūst nepieklājīga - tikai līksmošana no visas sirds. Bez jebkādas aizbildināšanās ar vecumu un veselību. Izlīksmojušies skolas pagalmā, ķekatnieki un skatītāji ne uzreiz sēdās pie galdiem, kur visus gaidīja ar pipariem un citām garšvielām stipri savircota... karsta soļanka. Arī es nospriedu, ka tas ir lielisks brokastu ēdiens nākamajā viesību dienā. Daudzi (tajā skaitā arī es) lūdza papildinājumu. Pirmajā dienā pēc pusnakts mums pasniedza atdzesētus arbūzus, otrajā dienā cienāja ar atdzesētu lieliskas kvalitātes alu no milzīgām mucām.

Otrās dienas galvenais notikums bija tas, ka jaunlaulāto vietu ieņēma līgavaiņa un līgavas vecāki, un tās jau bija citas kāzas, kad sievasmāti precināja ar vīratēvu un vīramāti ar sievastēvu. Gadiem krātie joki un asprātības bira gluži kā no pārpilnības raga, bet draudzīgie smiekli neapklusa ne uz mirkli.

Pirmajā dienā, uzsaucot tostus, labus vēlējumus jaunajam pārim teica uzreiz pieci seši viesi, šī tradīcija turpinājās arī nākamajā rītā. Kā gan citādi varēja būt tik milzīgā kompānijā, taču iznākumā katrs viesis tika pie vārda. Jaunlaulātajiem pasniedza ziedus, aploksnes, dāvanas skaistos iesaiņojumos. Taču visbagātākās dāvanas viņiem sarūpēja turīgie vecāki: tikko uzceltu māju ar visu iekārtojumu un pilnīgi jaunu automašīnu. Par uzdāvināto naudu Irina un Jevģēnijs gatavojās doties kāzu ceļojumā pa Turciju.

Atstājis jaunajam pārim uzņemtās fotofilmiņas, mājās es atgriezos, būdams mazliet uztraukts. Taču drīz vien atskanēja ilgi gaidītais zvans. Māsa Varja paziņoja: “Fotogrāfijas ir lieliskas...”

Aleksejs GONČAROVS