Kāda dzejoļa tapšanas vēsture

Atsakoties — neatteica
Mūsu labestībai draugos būt.
Savā vienkāršībā lūkojās no augšas
Uz naudas varu šaisaulē.

Un pirksti, sirmos matus glāstot,
Uz mirkli sastinga —
Kā sadzīviskās steigas piekusuši,
Kā nodzīvotā mūža atmiņas.

Augsto ideālu cēlsirdība,
Eleganti — dievišķīgais žests
Rokrokās sadevās, lai dzīves sīkmanībā
Zem Saules noturētos ilgi vēl.

Un senas atmiņas, kā sena plate griezās:
Ar dziesmiņu, ko junkeri dzied, kaujā ejot.
... bij klusa dvēsele un skumjas acis,
Un galva šūpojās, kā piekrītoši mājot vārdiem nepateiktajiem...

Atdzejojis Ontons SLIŠĀNS

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados vilciena kopējā vagonā kāda nerimša meitene skraidīja šurpu turpu pa eju. Otra meitene pretējā solā sēdēja mierīgi. Varbūt viņa pat apskauda to, kura dīdījās, taču māmiņa stingri piekodināja: “Skaties, tas nav smuki!” Tā skaistuma etalons kļuva par ceļvedi Veltas Kalniņas dzīvē.

Anna Kalniņa deva viņai pieticības un skaistuma mācību stundas. Tēvs, Teodors Kalniņš, pirmā pasaules kara gados kļuva par Lāčplēša ordeņa kavalieri, kas ļāva mazajai Veltai bez maksas mācīties skolā. Taču naudu skolas formastērpam nācās nopelnīt pašai, slaucot ar tieviņiem pirkstiem kaimiņu saimnieces govis.

Tā kopš bērnības sākās nopelniem bagātās skolotājas Veltas Kalniņas tapšanas ceļš.

Atceros tādu epizodi: 1995. gadā viņa kārtējo reizi veda Ezernieku vidusskolas deju kolektīvu uz Rīgu, kur notika Dziesmu un deju svētki. Tie bija juku laiki. Padomju laiku tērpi jau bija novalkāti. Pagasts atsaucās uz manu lūgumu un piekrita atvēlēt naudu, lai Velta Kalniņa varētu lepni iet pa Rīgu jaunā tautas tērpā. Diemžēl mūsu cerības neattaisnojās: viņa atteicās. Prasmīgi salāpījusi tērpu (Veltas māmuļa bija šuvēja), viņa deva mums pieticības un taupības mācību.

Paskaidrošu vēl mazliet, lai jums kļūtu saprotama mana dzejoļa jēga. Tikai pēdējā laikā tā bija: Kalniņa viena un Vilne viena. Bet agrāk mums bija ģimenes un mēs visi dzīvojām draudzīgi. Mums bija iemīļota Bulata Okudžavas plate un katrai mīļākā dziesma: man — “Iebraucējs muzikants”, manam vīram — “Aizveriet, lūdzu, zilos aizkarus”, manai meitai — “Karalis dodas kaujā pret svešu zemi”, bet Veltai Kalniņai — “Junkeru kungi”.

No šīm atmiņām, no mūsu sarežģītās dzīves mirkļiem 1995. gada 25. jūnijā arī tapa dzejolis par Veltu Kalniņu, Cilvēku ar lielo burtu.

Aleksandra VILNE