Ar dziesmu pa dzīvi...

Ģimene sāka praktiski no nulles, palīgus piesaistīja tikai mājas būvniecībā, bet iekšdarbus un apdari Raimonds veica pats — viņam ir ķēriens šajā lietā. Tādējādi Zvidriņi ievācās dzīvot vēl nepabeigtā ēkā, bet citas izejas nebija: lauksaimnieciskā ražošana vērsās plašumā.

Tiesa, lielās cerības sagruva visai ātri: par pienu pēkšņi vairs maksāja tikai nieka dažus santīmus, bija arī lielas problēmas ar tā realizāciju. Izdzīvot ar lauksaimniecisko darbību vairs nevarēja, nācās samazināt lopu skaitu un atgriezties abiem algotā darbā. Tiesa, zeme palika, dārzā viss aug, kūtī tāpat ir cūkas un govis, bet ražošanas apjomi vairs ir tikai tik lieli, cik nepieciešams savām vajadzībām, pat pienu vairs nepārdod.

Raimonds tagad strādā par autobusa šoferi kooperatīvajā saimniecībā “Astašova”, katru dienu pārvadā skolēnus. Brīvo laiku viņš labprāt pavada ar makšķerēšanas rīkiem rokā uz ūdenstilpēm: “Patiesībā mūsu ezeri ir patukši, es braucu uz Mākoņkalna pusi — tur ir Solveja ezers. Šogad veicās labi, sevišķi ar līdaku ķeršanu. Pa sezonu ar spiningu iegūtas 59, smagākā bija kādi 2 kilogrami.”

Sarunbiedram ir kāds mūsdienās reti sastopams talants — viņš māk izgatavot kvalitatīvas koka laivas ar liektu dibenu. Savā mūžā Raimonds izgatavojis jau desmitiem laivu. Šo arodu apguva pašmācības ceļā, bet laikam jau arī gēniem bijusi sava nozīme — tēvs bija labs namdaris. Meistars apgalvo, ka koka laiva ar liekto dibenu ir stabila jebkuros laika apstākļos — tā ir tās lielākā priekšrocība pret vieglajām plastikāta laivām. Turklāt koka laivas mūžs ir pietiekami ilgs, ja vien tās īpašnieks savu braucamo saudzē un attiecīgi par to rūpējas. Ir tādi saimnieki, kuri uz ziemu laivu liek šķūnī, tad tā kalpo pat 7-8 gadus.

Raimonda dzīvesbiedre Anna strādā par audzinātājas palīdzi Andrupenes bērnudārzā, dzied šīs iestādes darbinieku ziņģu kopā “Driģenes” un jau sešus gadus aktīvi darbojas folkloras kopā “Olūteņi”, kurā nonāca, pateicoties kolektīva vadītājai Intai Viļumai.

“Kopai bija jābrauc uz dziedāšanas svētkiem Rīgā,” atceras Anna. “Viņiem bija neliels kolektīvs, bet, tā kā Astašovas sievas tur daudz lopu, tad viena daļa nevarēja braukt. Sāka meklēt, kas varētu aizvietot. Piedāvāja mūsu kolektīva “Driģenes” dziedātājām. Kā tiku iekšā, tā ārā nevaru izkļūt, bet arī pašai negribas nekur mukt. Esmu ļoti apmierināta ar šo iespēju, man tāda daba — patīk dziedāšana. Turklāt arī mans darbs zināmā mērā saistīts ar kultūras jomu. Abi kolektīvi ir atšķirīgi, arī tas veicina interesi darboties. “Olūteņi” dod iespēju ne tikai apceļot Latviju, bet uzstāties arī ārzemēs. Kas attiecas uz Latviju, tad ir ļoti jāpiepūlas, lai neaizmirstu nosaukt pilnīgi visas tās vietas, kur esam koncertējuši. Savukārt mūsu bērnudārza kolektīvs “Driģenes” daudz koncertē tieši pagastā — tautas namā, muzejā, bērnudārzā, bet piedalāmies arī rajona pasākumos un uzstājāmies ārpus sava rajona robežām — Preiļu rajonā. Šajā kolektīvā esam tikai bērnudārza darbinieki, dziedam nerātnas un visādas citas dziesmas.”

Dziedāšanas talantu sieviete ir pārmantojusi no savas mammas, ar kuru kopā dzied baznīcas korī. Arī Annas vecmamma un vectēvs dziedāja baznīcā. Sava loma bijusi Annas krusttēvam — Andrupenes skolas dziedāšanas skolotājam, kurš dziedāšanas mīlestību iepotēja no 1. klases. Ģitāra vai akordeons krusttēvam klēpī, un tā bezmaz visas tautas dziesmas tika izdziedātas. Dzied arī visas Annas mammas māsas, dzied visi radi.

“Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez dziesmas,” apgalvo Anna. “Daudz laika man tas neatņem, turklāt man patīk šī nodarbošanās. Kamēr vīrs makšķerē, es dziedu. Kad jaunākais dēls Māris bija mazāks, dziedājām abi kopā gan pa māju, gan pie govīm ejot, gan citus darbus darot.”

Dzīvesbiedrs Raimonds pašdarbībā gan neiesaistās, viņam vairāk patīk pabūt klusumā uz ezera. Zvidriņiem ir divi dēli: jaunākais Māris mācās Malnavas koledžā par automehāniķi, bet vecākais Edgars ir mehanizators, strādā tepat Andrupenē. Interesants fakts, bet Zvidriņu dēli nav tik azartiski makšķerēšanas fani kā tēvs. Vecāki apgalvo, ka bērni nedomā par braukšanu pelņā uz Īriju vai citur, jo labs speciālists var atrast labu darbu arī tepat Latvijā. Turklāt māja līdzās stiprajam ozolam nevar palikt tukša. Grūti pateikt, kurš no bērniem varētu turpināt saimniekot uz zemes. Varbūt jaunākais? Edgaram jau ir savs dzīvoklis, viņa ģimenē aug meita Alīna. Mazajai seši gadi, starp citu, arī ir liela dziedātāja. 2006. gadā Alīna veiksmīgi startēja mazo dziedātāju konkursā “Cālis” Dagdā, kur tika izvirzīta piedalīties rajona konkursā.

Nesen mana sarunbiedre atklāja, ka varētu būt profesionāla siera darinātāja. Izrādās, ka recepte, pēc kuras folkloras kopa “Olūteņi” savos pasākumos darina sieru, ir Annas nopelns: “Patiesībā es tikai cēlu to saulītē, jo pašu recepti man izstāstīja tante Anna Klismete, kura kādreiz bija skolotāja pamatskolā. Šis siers izdodas vienmēr, turklāt lēts un garšīgs. Pirmoreiz to izmēģināju mājās, pēc tam vārījām uz plīts Andrupenes lauku sētas muzejā, kad šeit bija kultūras nometne. Izdevās. Ar to tas arī aizgāja. Viss pavisam vienkārši: jāņem vienādas daļās svaigs piens un rūgušpiens. Plus sāls un ķimenes pēc garšas. Uzvāra pienu, līdzko parādās mutulītis, lej klāt rūgušpienu. Atkal liek uz uguns un karsējot maisa, kamēr suliņas un siera graudi ir atsevišķi. Tad lej siera kulē un liek zem sloga. Pēc 40 minūtēm var garšot — siers vēl silts un mīksts.”

Juris ROGA