Vai tas kādu uztrauc?

Ja pirms gadiem 15 šādus graustus vajadzēja pameklēt, tad šodien tā vairs nav problēma — pamestas dzīvojamās ēkas un pussabrukušas mājas ir katras mūsu rajona pašvaldības teritorijā. Situācija līdzīga visā Latgalē. Tik tālu nu esam nonākuši atjaunotās Latvijas brīvvalsts gados — tauta izmirst acu priekšā, valsts pierobeža paliek arvien tukšāka, bet patiesībā tas nevienu neuztrauc, kā arī daudzas citas lietas, ja vien tās neienes labu naudas žūksni. Ļaudis stāvēja uz barikādēm, atdeva savas dzīvības, lai tauta izkļūtu no komunisma jūga, bet, šķiet, sen esam nonākuši citā, totālas vienaldzības jūgā.

Tie, kuriem pirmajiem būtu jāzvana visos zvanos, labprātāk mīl teikt skaistas runas no Saeimas tribīnes, bārstīt tukšus pirmsvēlēšanu solījumus, nekautrējoties acu aizmālēšanas kampaņā izmantot jebko un jebkādus līdzekļus, bet vairāk par visu viņiem, šķiet, rūp savu maku satura papildināšana, vienlaikus citus aicinot savilkt jostas vēl ciešāk un taupīt, taupīt, taupīt. Ak jā, laiku pa laikam izskan nepārliecinoši un vārgi aicinājumi braukt mājup tiem, kuri iztiku sev un ģimenēm pelna Īrijā un citviet civilizētā pasaulē. Tas nekas, ka dažam vairs nav kurp atgriezties...

Redz, daži politiķi tomēr nebija gaidījuši, ka vienkāršajai tautai brīvība pastalās nebūt nav visa mūža sapnis, sevišķi jaunākās paaudzes pārstāvjiem. Izrādās, reņģu ēdāji arī grib cilvēcīgu attieksmi, normālu atalgojumu par darbu, sociālās garantijas, kuru Latvijā tikpat kā nav. Varbūt pensija zem iztikas minimuma ir pieskaitāma sociālajām garantijām? Par to pat zirgam jāsmejas. Nē, kādam jau ir arī lielāka, krietni lielāka, bet cik tādu ir? Lielākā daļa pensionāru spiesti izvēlēties starp neskaitāmajām vajadzībām vienu — vitālāko. Interesanti, ko līdzīgā situācijā izvēlētos ministri un deputāti: nemaksāt par komunālajiem pakalpojumiem ar ļoti reālu perspektīvu vistuvākajā laikā nokļūt zem klajas debess, toties katru dienu varētu grauzt rupjmaizi, varbūt pat paliks lieks santīmiņš kādai tabletei zem mēles. Ja nē, tad, zem tilta dzīvojot, ēdamo varētu ķert turpat savām rokām, bet pensijas zālēm tā kā vajadzētu pietikt. Rožaini, vai ne?

Tālab jau vecvecāki un vecāki paši mudina savas atvases laisties pasaulē laimi meklēt, jo uz kādu gan Eldorado savā dzimtenē var cerēt jaunās ģimenes? Jo visi labi zinām, ka šai valstī nav nekādas daudzmaz nopietnas atbalsta programmas laukiem. Ir visvisādi mistiski projekti, kas ar savu nosaukumu vien normālu cilvēku dzen izmisumā, bet ieguvēji no tiem visbiežāk ir tie, kuri tos rakstījuši un realizē. Vai tad ir nopietni piedāvāt 15000 latu pabalstu ģimenes ārstam, kurš gaida rindā uz praksi Rīgā, lai viņš dodas strādāt uz Latgali? Manuprāt, līdz kaut kam tādam var aizdomāties tikai pienapuikas, kas Latgalē nav pabijuši pat garāmbraucot. Piedāvājiet 100000 latu, varbūt pat 200000 latu un lūdziet Dievu, lai vismaz kāds tam piekrīt. Jo arī šāda summa nekompensēs tos milzīgos zaudējumus, kas jau dažos gados radīsies ārstam, dodoties uz provinci, kur viņam nebūs ne tādu ienākumu, kā lielpilsētā, ne pašizaugsmes, ne karjeras, ne atpūtas, ne daudzu citu iespēju.

Ļaudis pamet laukus, jo kā vilkiem mežā dzīvot negribas. Pat tam, kurš augstās skolās nav gājis, gribas zināt, kas notiek, ja ne pasaulē, tad vismaz Latvijā un rajonā. Bet Latvijas Pasts drīz būs tiktāl optimizēts, ka nebūs pastniecītes, kura iemīļoto preses izdevumu vai vēstuli pienesa līdz pat mājas slieksnim. Savukārt visas Latvijas ieskaušanas globālajā tīmeklī jeb internetizācijas projektu, šķiet, piemeklēs tas pats liktenis, kas visas valsts elektrifikācijas, telefonizācijas, ciparizācijas un digitalizācijas jomu. Vienai nabadzīgākai iedzīvotāju daļai elektrības mājās kā nav kopš padomju gadiem, tā nav šobaltdien, telefonsakari laukos: kādi nekvalitatīvi bija, tādi daudzās vietās būtībā arī palika, jo ciparu centrāles pagastos ir retumis. Digitālās televīzijas ziedu “nokoda”, pirms tas uzplauka visā savā krāšņumā, un labi, ka tā, jo starp mūsu bāleliņiem baltajos kreklos, izrādās, ir teicami slaucēji un aitu cirpēji, tikai — pašu tautiešu druvā.

Nupat kļuvis skaidrs, ka Gaismas pili jeb Latvijas Nacionālo bibliotēku būvkompānijas piedāvā uzcelt par “nieka” 139 vai par 189 miljoniem latu. Šodien izskatās, ka šis nesaprātīgās ieceres virzītāji mazliet satraukušies, bet jau kaļ plānus, kā nesamērīgi dārgo būvi tomēr dabūt gatavu. Kā saka, štrunts par bitēm (bada cietējiem, bērniem, pensionāriem, izmirstošajiem laukiem, inflāciju utt.), ka tik medus (jo lielāks objekts, jo vairāk naudiņas satek kabatās). Tas, ka iecerētā megabūve nebūs pieejama visai Latvijas tautai (kā gan turp nokļūs, piemēram, Bērziņu pagasta pensionāri?) nevienu šīs ieceres autoru neuztrauc. Ja uztrauktu, būtu sākuši ar sabiedriskā autotransporta kustības atjaunošanu vismaz tādā līmenī, lai cilvēki par viņu ienākumiem samērīgu maksu ik dienu no visdziļākā lauku nostūra varētu nokļūt uz Rīgu un atpakaļ. Nevar, ziniet. Arī lauku ceļi briesmīgā stāvoklī — kamēr autobuss to izbrauks, tikmēr kāda slimība var saasināties un strauji progresēt. Vienīgi tajā gadījumā, ja par mūsu valsts tautu uzskatāmi lielāko pilsētu iedzīvotāji, tad gan tā bibliotēka būs visai Latvijas tautai.

Kaut kā sanācis, ka pieticība valdošajai elitei ir raksturīga gadījumos, kad tā skar vienkāršos iedzīvotājus, kuriem tai jābūt bezgala pateicīgai par savu statusu. Vienmēr trūkst naudas pensijām, bērnu pabalstiem, skolotāju un mediķu algām, studentu stipendijām, kompensējamiem medikamentiem un citām vitālām vajadzībām. Pieticība kā pēc burvja nūjiņas mājiena uzreiz pazūd, kad jālemj par naudu Saeimas darbiniekiem, ministriem, deputātiem un, protams, megabūvēm. Turklāt, svēti ievērojot principu: cik vajag, tik — būs! Tikai pēdējā laikā valdībā manāma cita pieeja šīm problēmām, vienīgi atklāts paliek jautājums: tā ir spēle publikai vai reālas bažas par visas nācijas likteni?

Salīdzinot ar šiem miljoniem, laukiem vajadzētu krietni mazāk, lai cilvēkiem būtu interese šeit dzīvot un strādāt, lai laucinieku bērni varētu augt harmonijā ar dabu, nevis Holivudas grāvēju cienīgā vidē, lai skolas solos mēs redzētu smaidīgas, nevis rūpju nomāktas sejiņas, jo audzēkņu vecākiem nav naudiņas viselementārāko vajadzību apmierināšanai. Galu galā, lai pierobežā dzīvotu pietiekami daudz cilvēku, kas ir vitāli svarīgi valsts drošībai. Bet vai tad tas kādu uztrauc?

Juris ROGA