Par visaugstāko vērtību!

Turpat līdzās ierakts liels balts, skaists krusts — kas ir kā cerības zīme. Tas arī atgādina, ka cilvēki, kuri guļ zem krusta, bija uzticīgi Kristum savas dzīves laikā, ka krusts viņiem bija kā karogs, zem kura viņi varonīgi cīnījās līdz savai nāves stundai.

Pasākumam izvēlētā diena izrādījās pavēsa un lietaina, it kā augstākie spēki visiem klātesošajiem tobrīd vēlētos atgādināt par asaru plūdiem, kuras tuvinieki izlējuši par tūkstošiem kritušajiem Latvijas aizstāvjiem. Vispirms klusumu kapos pāršalca valsts himnas “Dievs, svētī Latviju” vārdi. Pieminekli iesvētīja Krāslavas Romas katoļu baznīcas mācītājs Eduards Voroņeckis, kurš ceremonijas laikā lasīja Svētos rakstus un kopā ar ticīgajiem aizlūdza par mirušo dvēselēm. Izvaltas kritušos nacionālos partizānus un visus citus tūkstošus kritušo klātesošie godināja ar klusuma brīdi. Drīz pēc tam Latvijas brīvības cīnītāju godam kapos nogranda trīs zalves no kaujas ieročiem.

Pasākumā bija vairāki svarīgi viesi nosirmojušām galvām. Sevišķi liels gandarījums viņiem bija par skolu jaunatni, kura kopā ar citiem pagasta ļaudīm piedalījās šajā nozīmīgajā pasākumā. Vislielākais paldies tika sacīts nacionālajai partizānei Antonijai Žmuidiņai, kura visvairāk darījusi, lai šis notikumus tiktu ierakstīts mūsu tautas vēsturē. Žmuidiņas kundze finansēja pieminekļa izgatavošanu un uzstādīšanu. Viņai Izvaltā ir tēva mājas, bet nacionālo partizāņu rindās iekļāvusies kā medmāsa Kurzemē, sniedzot palīdzību ievainotajiem cīnītājiem Piltenes un Sīksātas grupā. Starp kritušajiem, kuri guļ Izvaltas kapos, ir A. Žmuidiņas skolas biedri.

Redzamāko viesu pulkā bija arī Latvijas Nacionālo partizānu apvienības bijušais valdes loceklis, revīzijas komisijas priekšsēdētājs Jānis Ozoliņš un Latvijas Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans: “Uz Izvaltu braucu ar lielu pacilātību un gandarījumu — Latvijā ir patrioti, kuri nav aizmirsuši savus kritušos cīņu biedrus! Vēl Gunārs Astra sacīja, ka murgu laiks beigsies un cilvēki godinās savus kritušos varoņus, kuri pēdējie cīnījās ar ieročiem rokās un atdeva savas dzīvības par Latvijas brīvību un neatkarību.”

Pieminekļa atklāšanā piedalījās un klātesošos uzrunāja arī komandkapteinis Ēvalds Stupišs, kurš kopā ar brīvprātīgo leģionāru Jāni Žmuidiņu pašu rokām uzstādīja pirmo pieminekli pasaulē Latvijas leģionāriem ārpus mūsu valsts robežām — Volhovā, Mostku sādžas tuvumā, 3,5 km uz rietumiem no Pētērburgas-Maskavas šosejas (Krievija).

Ē. Stupišs: “Šie cilvēki uzņēmās visgrūtāko darbu, kāds vispār var būt — karot jau pēc kara. Pragmatiski domājot, muļķīgākas lietas nevar būt — karš zaudēts, sabiedroto nav, kāda jēga? Bet tā ir tikai viena puse. Otra puse bija tā, ka muļķi un sliņķi kļūst par kungiem, bet čaklie un gudrie tiek nošauti vai aizdzīti verdzībā, vai pataisīti par neko. Tas bija daudz lielāks vājprāts, nekā karot pēc kara, neredzot gandrīz nekādu cerību, ka varēs salauzt sociālo iekārtu un politisko struktūru. Bet laikam jau šiem cilvēkiem bija kaut niecīga cerība to panākt...”

Ē. Stupišs vienmēr respektējis un atbalstījis tās personas, kuras ir nācijas elite — radošo inteliģenci un karavīrus, nevis proletariātu. Viņaprāt, Latvijā izcilākie nācijas ļaudis ir karavīri, jo viņi rūpējas par visaugstāko cilvēka vērtību — drošību.

Pēc augstajiem viesiem ziedus pieminekļa pakājē nolika pārējie cilvēki, palēnām izveidojot iespaidīgu ziedu paklāju.

Juris ROGA