Tavs vārds ir likums!

Patiešām, pacēlis tālruņa klausuli, dežurējošais sadzirdēja izbiedētu vīrieša balsi: “Brauciet ātrāk, mūsu mājās līķis. Valdis atnāca, bija vēl dzīvs, bet vēlāk, kad mēs pamodāmies, viņš vairs neelpoja...” No pirmajiem, kaut arī juceklīgajiem paskaidrojumiem dežurējošais saprata, ka lieta ir ļoti nopietna. Viņš noskaidroja no zvanītāja, kur tas dzīvo, pierakstīja uzvārdu un vārdu. Vīrieša juceklīgie vārdi tika piereģistrēti un jau pēc dažām minūtēm uz vienu no rajona pagastiem izbrauca policijas vienība.

Uz pieticīgas lauku mājas sliekšņa ieradušos policistus jau gaidīja divi gados jauni (mazliet virs trīsdesmit) cilvēki: vīrietis un sieviete. Viņa elsoja, mēģinot novaldīt asaras. Bija redzams, ka tas prasīja lielu piepūli. Viņas civilvīra izskats liecināja, ka vīrietis manāmi nervozēja. Starp citu, šajā situācijā tas arī nebija nekāds brīnums. Pavasara saullēkts vēl tikai zeltīja horizontu, kad Ēriks (tieši tā priekšā stādījās uz sliekšņa stāvošais vīrietis) atvēra policijas darbiniekiem mājas durvis. Aiz nelielā priekšnama bija redzama virtuve. Tieši uz to pusi ar roku parādīja Ēriks, gaidot, lai kāds no atbraucējiem ietu turp pirmais. Skats, kas pavērās pirmajos rīta saules staros, nebija domāts cilvēkiem ar vājiem nerviem: uz grīdas gulēja vīrieša līķis ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Uz sejas asiņu gandrīz nebija, tāpēc jo skaidrāk bija redzami visi nobrāzumi un asinsizplūdumi. Ne tikai uz sejas: uz vīrieša ķermeņa bija grūti atrast neskartu vietu. Kad viens no policistiem pajautāja, kas tas ir par vīrieti un kas viņš ir saimniekiem, sieviete (viņu sauc Liene) sāka raudāt un caur asarām pateica, ka tas ir viņas brālis Valdis. Uz visiem policijas darbinieku mēģinājumiem noskaidrot, kas tad ar Valdi notika, sieviete tikai kratīja galvu un slaucīja asaras. Tad ierunājās Ēriks. Viņš pastāstīja apmēram to pašu, ko agrāk teica dežurējošajam pa telefonu: Valdis esot ieradies viņu mājās jau pamatīgi piekauts. Neko sakarīgu par to, no kurienes ieradies un kas viņu piekāvis, vīrietis neesot varējis paskaidrot, jo bijis piedzēries. Nokritis virtuvē uz grīdas un it kā aizmidzis. Ēriks un Liene nolēma līdz rītam viņu neaiztikt: gan jau izgulēsies, nāks pie samaņas. Turklāt tādu viņu nevar likt gultā, vai nav tiesa? Bet pēc kāda laika viņi saprata, ka Valdis neelpo...

“Kam pieder šī jaka?” pajautāja uz sliekšņa ienākušais policists, kurš bija apskatījis pagalmu. Mirkli padomājis, Ēriks atbildēja: “Mana.” “Bet kāpēc tā atradās dīķī aiz mājas?” Sekoja pauze.

Todien Ēriks palīdzēja kaimiņam saimniecībā. Pastāvīga darba viņam nebija, tāpēc tāda izpalīdzēšana kaimiņam vīrietim bija vienīgais avots kaut cik nopelnīt. Starp citu, atnest naudu uz mājām izdevās ne vienmēr. Daudz biežāk kaimiņš norēķinājās par darbu ar glāzi vai puslitru grādīgās dziras. Lūk, arī šoreiz, izdzēris divatā ar saimnieku tuvākajā “točkā” iegādāto alkoholu, Ēriks devās mājās. Ar savu civilsievu Lieni viņš dzīvoja tēva mājās, kurš, starp citu, atbalstīja dēla aizraušanos ar grādīgo dziru. Tāpēc nav brīnums, ka mājās turpinājās “bankets”. Pēc kārtējā puslitra devās juniors, tas ir, Ēriks. Atpakaļceļā viņš negaidot satika Valdi, civilsievas brāli. Vīriešiem faktiski bija radniecīgas attiecības, tāpēc Ērika piedāvājumam piebiedroties Valdis ar prieku piekrita. Viņi atnāca uz mājām. Ērika tēvs, iemetis ar jaunajiem glāzīti, aizbildinājās ar nogurumu uz aizgāja uz istabu gulēt. Ēriks palika virtuvē ar Valdi. Kandžas līmenis pudelē pakāpeniski plaka, saruna kļuva jo sirsnīgāka. Vīrieši vārdu pa vārdam sāka apspriest sarežģītu tēmu: Ēriks piedāvāja savam radagabalam, lai tas pārbrauc dzīvot pie viņa un Lienes. Māja liela, visiem vietas būs gana. Tur, kur tobrīd dzīvoja Valdis, tas ir, pie vēl vienas māsas, Ērikaprāt, nebija labi: pārāk daudz dzer, ka tik Valdis pavisam nenodzeras. Starp citu, gādība par tuvāko, kas ir slavējama. Taču Valdim šī ideja nepatika un viņš sāka meklēt pretargumentus. Saruna iekarsa, katrs no vīriešiem centās pārliecināt sarunbiedru par savu taisnību. Taču bez sekmēm. Kad Ēriks kārtējo reizi sadzirdēja vārdu “Nē!”, viņa pacietības mērs bija pilns: vīrietis no visa spēka iesita Valdim pa seju... Un vairs nevarēja rimties. Cik ilgi turpinājās piekaušana, neviens vēlāk nevarēja pateikt. Spriežot pēc rezultāta, laikam gan ilgi. Valdis roku palaišanu negaidīja un, nespēdams atvairīt Ērika sitienus, mēģināja bēgt no virtuves uz istabu. Taču tas panāca ciemiņu un turpināja viņu sist ar rokām un spārdīt ar kājām. Nelīdzēja nekāda lūgšana: Ēriks gluži kā zaudēja prātu. Ar pēdējiem spēkiem Valdis metās uz ieejas durvīm un burtiski izvēlās ārā, cerot tādā veidā paglābties no vajātāja. Taču tas izrādījās veiklāks: Valdi, kurš jau nespēja nostāvēt uz kājām, Ēriks ievilka virtuvē... Tad viņš gluži kā atjēdzās: vai tad tiešām es to visu izdarīju? Kā tad tā? Atsteigusies Valda māsa Liene centās dabūt brāli pie samaņas. Ēriks mēģināja palīdzēt: abi nomazgāja no Valda sejas asinis. “Izsauksim ātros!” piedāvāja sieviete. Ēriks, kuram naida jūtas pēkšņi nomainīja bailes, atteicās: “Lai paguļ, līdz rītam atžirgs...” Nerunādama pretī, Liene devās uz guļamistabu, viņai sekoja arī Ēriks. Kā paskaidroja vīrietis, ap plkst. 1.00 naktī, kad viņš iegriezās virtuvē, cietušais bija vēl dzīvs, viņš elpoja. Pusčetros Liene pamodināja Ēriku un paziņoja, ka elpa nav dzirdama, Valdis jau miris. Sastindzis no šausmām, Ēriks tomēr attapās piezvanīt policijai, kur tad likties. Tikai atzīties visā... Nav vērts, varbūt tiks sveikā cauri. Viņš neievēroja tikai vienu: tad, kad policisti apskatīja māju, visur bija redzamas asiņu pēdas, bet jaku, kas arī bija vienās asinīs, Liene nolēma iemērkt dīķī, lai pēc tam būtu vieglāk atmazgāt. Starp citu, noliegt bija bezjēdzīgi...

Nesen notikušajā tiesas sēdē Ēriku sodīja saskaņā ar Kriminālkodeksa 125. panta 3. daļu — par tīšu miesas bojājumu nodarīšanu, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei. Par šo noziegumu vainīgā persona tiek sodīta ar brīvības atņemšanu uz laiku no 3 līdz 15 gadiem un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās. Ēriks sodīts ar brīvības atņemšanu uz četriem gadiem ar policijas kontroli, tas ir, viņš saņēmis gandrīz vismazāko sodu. Tas tāpēc, ka Ēriks pilnībā atzina savu vainu un nožēloja savu rīcību. Bet vēl viņam ir pieci nepilngadīgi bērni, cits par citu mazāki, kuriem vienalga ir vajadzīgs tēvs un apgādnieks...

Notikumu dalībnieku vārdi mainīti..

Marina NIPĀNE