Cilvēcības deficīts...

Ģimenes māja, kurā mūža nogali pavada aptuveni divi desmiti cilvēku, izveidota un izvietota bijušajā skolas ēkā, vēl agrāk te bija kultūras nams. Pašvaldība saviem spēkiem ķērās pie problēmas risināšanas jau 2005. gadā, uzsākot piebūves celtniecību ar minimāliem līdzekļiem: par valsts budžeta grozījumos piešķirto finansējumu (26000 latu) ielika pamatus un izbūvēja sienas. Darbu turpināšanai bija vajadzīgs papildus finansējums, pašvaldība pielika lielas pūles un panāca, ka tiek piešķirta vismaz daļa vajadzīgās summas. Darbi varēja turpināties, līdztekus tika meklēta nauda nākamajam posmam.

“Šobrīd top jauna katlu māja un strādnieki ierīko apkures sistēmu jaunajā un vecajā korpusā,” stāsta pagasta priekšsēdētāja Ērika Gabrusāne. “Tagad jādomā, kur sameklēt finansējumu apdares darbiem gan ēkas ārpusē, gan iekšpusē. Tas varētu būt visdārgākais šīs būvniecības gaitā. Palīdzību esam meklējuši visās iespējamās vietās, pašreiz finansējumu ēkas pabeigšanai mums neviens nesola.”

Ir sāpīgi apzināties, ka par veco un nespējīgo ļaužu ikdienu politiķi mūsu valstī atceras vien tad, kad viņiem no tā kāds izdevīgums — pirms vēlēšanām. Totāls cilvēcības deficīts. Šobrīd aktuālākas par pansionātiem valstī ir dažādas mega būves, kas vienkāršam cilvēkam nekādu labumu nenes un nenesīs. Pavadot dienu gaišajos un siltajos galvaspilsētas kabinetos un pārvietojoties ar dārgām automašīnām, droši vien ir grūti saprast, ka veciem un nevarīgiem ļaudīm pansionāts ir pēdējā cerība mūža nogali pavadīt cilvēcīgos apstākļos.

Juris ROGA