Pēc divdesmit gadiem...

... Atgriezies no nogurdinoša brauciena uz Ukrainu, es, turpinot atvaļinājumu, baudīju klusumu pie Dau-gavas. Jau biju atradis atslēdziņu, kā pārspēt viltībā piesardzīgo plaudi, kad atskanēja zvans no Rīgas, kas pārtrauca manu divvientulību ar dabu. Zvanīja fotomeistars Jānis Eiduks no Rīgas un lūdza palīdzēt akcijā “Viena diena Latvijā”. Ar žurnāla “Latvijas sieviete” korespondentu mēs tuvu iepazināmies 1987. gada maijā kā akcijas “Viena Rīgas diena” dalībnieki. Tā paša gada rudenī notika fotosesija “Viena diena Latvijā”, toreiz Jānis pierunāja mani kļūt par viņa gidu pa mūsu rajonu. Divdesmit gadi aizritēja tik strauji, ka šajā laikā mēs ne reizes netikāmies. Taču atkārtot divdesmit gadus veco maršrutu ir visai intriģējoša ideja, tāpēc es bez nožēlas uz pāris dienām atliku malā makšķerēšanas eksperimentus.

Jānis ieradās ceturtdienas pēcpusdienā. Apmainījušies ar komplimentiem par sirmām galvām, mēs devāmies fotografēt: zilās debesis un gubu mākoņi prasīja mūsu aktīvo rīcību. Jau simto reizi es tīksminājos par Daugavas skaistumu Kaplavas apkaimē, bet saulrietu mēs fotografējām no Leja ezera burvīgā krasta, kur mūs sirsnīgi sagaidīja viesmīlīgā saimniecīte Anna Ļaksa. Viņu tad arī iemūžināja mans jūsmīgais kompanjons. Akcijas dienā mēs mēģinājām atkārtot to neaizmirstamo maršrutu. Sauleskalna tūristi bāzes drupas, kā arī robežām sadalītais Draudzības kurgāns atstāja uz viesi satriecošu iespaidu. Toties tikšanās ar cienījamo cilvēku Jāni Brilu pildīja mūsu sirdis ar cerību uz Latgales atdzimšanu. Izcilais saimniecības vadītājs, kuram nebija līdzīgu Krāslavas rajonā, sagaidīja mūs mājās ar fotogrāfijām, kas tika iemūžinātas pirms divdesmit gadiem. Atcerējies pagātnes laikus, Jānis Brils uzaicināja mūs uzkāpt pakalnā pie Žīgura ezera, kur mēs viņu fotografējām pirms divdesmit gadiem. Īsa bija tā saruna, taču cilvēks, kura skatiens vērsts rītdienā, ne tikai iepazīstināja mūs ar zivkopības plāniem, bet arī parādīja 18 hektāru lielo bērzu masīvu, kas iestādīts grūtajos deviņdesmitajos gados. Pašlaik biezajā jaunaudzē jau aug sēnes. Grūtības ar stādāmā materiāla iegādi arī pamudināja Jāni Brilu izveidot Andrupenē kokaudzētavu, kas tagad pazīstama visā Latvijā. Darbs perspektīvai, precīzs saimnieka aprēķins un prognoze ir šī nemierpilnā cilvēka kredo. Andrupene vienmēr bija un būs radošās ekonomikas skola, tāpat arī Robežnieki, kur mēs iegriezāmies tajā “karstajā” dienā. Tiesa, pēc itāļu fotogrāfa, kurš neatturējās no kārdinājuma iemūžināt kadrus ar Latgales strausiem.

Augusta pēdējā piektdienā pa Latviju braukāja 24 ārzemju meistari un 22 vietējie fotomākslinieki. Visi centās iemūžināt saullēktu. No kārdinājuma nofotografēt jaunās dienas, 31. augusta, sākumu no sava dzīvokļa loga neatturējos arī es. Torīt pār Krāslavu cēlās neparasta slāņaina migla. Rudens nu pārņēma savas tiesības...

Aleksejs GONČAROVS