Lasītprasmes svētki

Mums šī diena paiet kaut kā nemanot, un nekļūdīšos, ja teikšu: diez vai daudzi no mūsu lasītājiem par to dzirdējuši agrāk. Šī dienas iniciatore ir Apvienoto Nāciju Organizācija. Turklāt pirms četriem gadiem ANO Ģenerālā asambleja pasludināja desmit gadu laika posmu (ar 2003. gada 1. janvāri) par ANO lasītprasmes desmitgadi.

Kāpēc tāda interese par šo problēmu? Mēģinot ielūkoties no savas mazās pasaulītes lielajā dzīvē, uzzini pārsteidzošus faktus.

Mēs ar jums (visādā ziņā tas, kurš patstāvīgi lasa laikrakstu) piederam pie tiem četriem miljardiem mūsu planētas iedzīvotāju, kuri šobrīd prot lasīt un rakstīt. Piekrītiet, šis skaitlis ir iespaidīgs. Turklāt lasītpratēju cilvēku ar katru gadu kļūst aizvien vairāk. No pieciem pieaugušajiem planētas iedzīvotājiem četri prot lasīt un rakstīt. Salīdzinājumam: 1990. gadā šis rādītājs bija trīs no četriem, bet 1970. gadā — aptuveni divi no trijiem. Progress, kā saka, acīmredzams. Taču analfabētisms vienalga ir nopietna problēma. Vairāk nekā 100 miljoni bērnu pašlaik neapmeklē skolu. Speciālisti prognozē, ka, nepielietojot aktīvus pasākumus, līdz 2010. gadam pasaulē būs vairāk nekā 850 miljonu pieaugušo analfabētu, vairākums no kuriem (divas trešdaļas) — sievietes.

Kas mums no tā, ko viņi tur atzīmē? Šajā ziņā mums viss ir ja ne teicami, tad jau tiešām ne bezcerīgi. Šobrīd mūsu valstī ir grūti atrast cilvēku, kurš neprastu lasīt un rakstīt. Obligātā pamatizglītība pie mums ir, pret skolas programmu izstrādāšanu ierēdņi izturas ļoti atbildīgi. Taču tieši pēdējos gados par galveno problēmu kļuvis jau nevis analfabētisms (visādā ziņā Eiropā), bet gan daļējs analfabētisms. Šajā sakarā atceros klasiķa vārdus, kas nenoveco: “Šo to, šā tā jau mēs palaikam it visi mēdzam mācīties.” Bērniem vienkārši negribas mācīties lasīt. Tagad viņiem ir citas intereses. Tāpēc arī iznāk, ka rupjus valodas normu pārkāpumus mēs vērojam ne tikai uz ielām, savās kom-pānijās, bet arī mājās, ieslēguši televizoru vai paņēmuši avīzes.

Kāpēc tā notiek? No vienas puses, pasaule pašlaik kļūst aizvien sarežģītāka: jaunas tehnoloģijas, informācijas, jaunu zināšanu gūzma... No otras puses, šis trakais temps izraisīja to, ka normas jēdziens kļūst neprecīzs, neskaidrs. Tagad mums ir demokrātija, ar kuru daudzi saprot visatļautību. Lūk, tā izjūta, ka tagad mums ir atļauts viss un par to nekas nebūs, arī veicina daļēju analfabētismu. Vēl mēs esam kļuvuši slinki... Kāpēc apgrūtināt sevi ar domām par to, kā tad īsti būs pareizi, ja jauniešu slengā un mūsu runā, kas piesātināta ar angļu vārdiem, mēs bez grūtībām varam sameklēt trāpīgu un precīzu frāzi (piemēram, “Ok!” vai “No problem!”)

Tātad mēs noskaidrojām, ka šim sarkanajam datumam mūsu kalendārā ir sakars (vienam — lielāks, otram — mazāks). Lai šī diena mums liek vēlreiz ieklausīties sevī un apzināties, ka jēdziens “lasītprasme”, “laba uzvedība”, “izglītība”, “kultūras līmenis” ir vienas asociatīvās virknes vārdi.

Kas vēl: šajā dienā daudzās valstīs apbalvo izcilus pedagogus, tos, kuri veltījuši savu dzīvi grūtajam darbam: mācīt jaunatni, lasītnepratējus un mazizglītotus cilvēkus. Un vienkārši saka: “Paldies!”

Marina NIPĀNE