Ne tikai ar dziesmām var izcīnīt labklājību...

— Jums, varbūt pat kā nevienam citam, ir zināma pašreizējā situācija laukos, jo pats esat dzimis laucinieks, daudzus gadus strādājāt laukos, kā arī turpmākos gadus bijāt ciešā saistībā ar lauku dzīvi gan kā rajona galvenais agronoms, gan kā rajona padomes priekšsēdētājs un vēlāk — izpilddirektors. Sakopojot visu dzīves pieredzi, sakiet, kas vainīgs pie tā, ka lauki izmirst? Vai lauku iedzīvotājiem ir nākotnes perspektīva?

— Tik tiešām lauki ir uz iznīcības robežas. Tomēr gribu atgādināt, ka tas nav noticis šodien vai vakar, jo jebkuram procesam ir priekšvēsture, ir primārie un sekundārie apstākļi. Cepuri nost to cilvēku priekšā, kas cīnījās par Latvijas neatkarību, balsoja par to, panāca Latvijas ieiešanu pasaules apritē. Bet ne jau tikai ar dziesmām var izcīnīt labklājību Latvijas tautai. Mani pašu izbrīna, kāpēc mēs tolaik, atguvuši valstisko neatkarību, nestrādājām ar tādu tehniku, kāda šodien ir mūsu zemniekiem? Kāpēc mēs nevarējām tikt pie tādas tehnikas un tehnoloģijām, kas visā pasaulē jau bija? Tas bija jāizdara pašā neatkarības sākumā, kad apstākļi zemniekiem un zemniecības attīstībai kopumā laukos bija ļoti labvēlīgi, kad laukos vēl bija cilvēki. Es pats priecātos, ja man būtu kaut vai 300 ha zemes, jo efektīvi strādāt laukos šodien patie-si var. Bet toreiz kaut kas nesanāca. Par attīstības prioritātēm mums bija jādomā jau sen, bija jāpilnveido izglītība lauksaimnieciskajā jomā un citas lietas. Varbūt mūs toreiz neviens nepamācīja, varbūt bija vainīgi lozungi, proti, ka viss, kas bija padomju laikā, ir slikts. Rezultāts ir tāds, kāds tas ir: lauki neglābjami izmirst. Es personīgi domāju, ka turpmākajos gados situācija laukos varētu kļūt vēl traģiskāka. Mūsu rajonā, un ne tikai šeit, pastāv reāli lauku skolu slēgšanas draudi.

Ja runā par Krāslavu, kas atrodas 40 kilometrus no otras lielākās pilsētas Latvijā — Daugavpils, tad ir vispārzināms fakts, ka visur pasaulē attīstās mazās pilsētas blakus megapolei. Daugavpils ir Latvijas mēroga mega-pole, jāmāk to izmantot, jo 40 kilometri nav nepārvarams attālums, lai kaut vai brauktu turp strādāt vai piegādātu lauksaimniecisko produkciju. Diemžēl ar Daugavpils attīstību kā ir, tā ir.

— Visapkārt tik vien runā, ka no valstiskās suverenitātes viedokļa apdzīvoti lauki ir vitāli nepieciešami. Tajā pašā laikā mājas paliek tukšas viena pēc otras. Vai Saeima un ministrijas veic reālus darbus, lai situācija vismaz stabilizētos?

— Viens no galvenajiem uzdevumiem ir saglabāt skolu tīklu: vismaz līdz 4. klasei ieskaitot, izglītība bērnam jāiegūst pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai — pagastu vai novadu attīstības centros. Vajag atrisināt jautājumu par nepilnajām klasēm, jo tas ir pirmais iemesls, kāpēc pašvaldības slēdz savas skolas. Izglītībai ir valstisks līmenis, nav jābūt tā, ka pašvaldībai jāuzņemas izdevumi skolotāju darba algai, lai tikai būtu kas māca dažus bērnus. Varbūt ne visos reģionos, bet mūsu rajonā tas ir ļoti aktuāls jautājums. Pašreiz rit sarunas ar Izglītības un zinātnes ministriju, lai rastu kaut kādu visiem pieņemamu risinājumu.

Ļoti nopietns jautājums ir administratīvi teritoriālā reforma, kas arī saistīta ar lauku tālāko likteni un attīstību. Gribu uzsvērt, ka mēs — Zaļo un zemnieku savienība — vienīgie bijām un esam pret pašvaldību piespiedu apvienošanas variantu.

— Lauki nav tikai skolas, bet arī lauksaimnieki, ražošana, vides saglabāšana un citas lietas...

— Bez šaubām. Apkopojot lauksaimnieku un zemnieku organizāciju priekšlikumus, Zemkopības ministrija radusi iespēju mainīt maksājumu kārtību, kas paredzēta sākotnējā Lauku attīstības programmas variantā sadaļā atbalstam mazāk labvēlīgo apvidu zemniekiem. Esam izcīnījuši, ka šogad, nākamgad un aiznākamgad mazāk labvēlīgo apvidu maksājumi zemniekiem būs. Šie maksājumi, kurus saņem saimnieki mazāk labvēlīgajos apvidos, paredzēti tiem, kas reāli atbalsta maksājumiem pieteiktajās platībās nodarbojas ar ražošanu. Eiropas Savienības likumdošana šādu maksājumu kārtību pieļauj līdz 2010. gadam, pēc tam tā tiks pārskatīta. Ļoti ceru, ka arī turpmāk šie maksājumi zemniekiem būs pieejami, varbūt zem cita nosaukuma.

Nākamais, pie kā esam daudz un aktīvi strādājuši, ir Latvijas Lauku attīstības plāns, kur paredzēta nopietna nauda visai lauksaimniecībai un gribu īpaši uzsvērt — arī pašvaldībām, ko dokumentā izdevās iestrādāt brīnumainā kārtā, jo šo naudu mūsu kompanjoni gribēja paredzēt citiem mērķiem. Patīkami, ka Zemkopības ministrija, iepazīstoties ar situāciju uz vietām laukos, padomāja un parūpējās par pašvaldībām. Tagad atliek visiem kopā strādāt pie projektu pieteikumiem. Tur ir līdzekļi gan infrastruktūrai, gan tiem pašiem tautas namiem, gan daudzām citām vajadzībām. Tas arī ir mūsu nopelns.

Visi zina, ka īpaši atbalstāmo teritoriju attīstība tiek veicināta ar īpašu kredītpolitiku, nodokļu atvieglojumiem un Reģionālā fonda līdzekļiem, kas nodrošina papildu iespējas finansēt projektus, kuru īstenošana attiecīgajā teritorijā veicina saimniecisko darbību, rada jaunas un saglabā esošās darba vietas un sekmē šīs teritorijas iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanos. Principā gandrīz visa Latgale ir īpaši atbalstāmā teritorija. Esam panākuši, ka īpaši atbalstāmo teritoriju iesniegtajiem projektiem, tos izvērtējot, nāk papildus punkti. Līdz ar to projektiem no īpaši atbalstāmajām teritorijām ir lielākas izredzes apsteigt, piemēram, kādus Rīgā tapušos projektus. Kā redzat, tie ir ļoti konkrēti jautājumi, kas atrisināti.

Vēl mūs ļoti interesē jaunais kooperācijas likums, pie kura pilnveidošanas strādājam. Vecais bija gana labs, tomēr tas pieļāva šmaukšanos: firmas apvienojas, un tā vairs nav nekāda kooperācija. Kooperācija manā izpratnē iespējama tur, kur ir mazas zemes platības, turklāt vēl arī zemes auglība slikta un kur nekad nebūs lielražošanas. Tas cilvēkiem liek domāt par savu spēku un resursu apvienošanu, lai izdzīvotu un turpinātu saimniekot. Katrā ziņā mūspusē kooperēties varētu aitu audzētāji, ārstniecisko zāļu audzētāji, trušu audzētāji un citi. Izstrādājot jauno kooperācijas likumu, mēs ļoti domājam par to, kā palīdzēt izdzīvot mazajiem uzņēmumiem, kuriem nav lielas aprites, bet tur tāpat ir normāli saimnieki, taču bez lielražotāju apjomiem un apgrozījuma.

Šobrīd zemes kadastrālā vērtība Krāslavai ir viszemākā, cerēsim, ka tā arī paliks. Bet ir jautājums, kā nodalīt saimniekus no zemes pārpircējiem un tiem, kas to neapsaimnieko. Bieži dzirdēts: “Iebrauc, te jums viss aizaudzis!” Citiem atkal patīk, ka ir aizaudzis, neskarta daba. Katrā ziņā mēs esam pret tāda veida urbanizāciju, kā tagad notiek — visi uz Rīgu vai Īriju. Laukos jābūt tā: ja esi saimnieks, tad nodokļi minimāli, sevišķi tādā reģionā, kā mēs šeit, kur normālas infrastruktūras un laba ceļa trūkums atstāj visnegatīvāko iespaidu uz saimniecisko darbību.

— Tos, kas Īrijā, jau aicina atpakaļ...

— Manuprāt, tas ir smieklīgs gājiens. Jā, ir jau šodien nozares, piemēram, būvniecība, kur arī Latvijā var labi nopelnīt. Cilvēki, sevišķi jaunieši, grib pelnīt labi šodien. Īrijā viņiem ir šādas iespējas, tāpēc grūti atrast pretargumentus viņu izvēlei. Ar patriotismu viņi savu izvēli nekādi nesaista, manai paaudzei tas varbūt būtu arguments. Praktiski neiespējami viņus pārliecināt atgriezties. Kāpēc cilvēkam būtu jāsamierinās ar mazākiem ienākumiem, ja ārzemēs viņš var saņemt vairāk?

— Iedzīvotāji, kas tāli no Saeimas dzīves, nereti jautā: “Bet ko gan konkrētu Gunārs tur mūsu labā ir izdarījis? Pats, personīgi. Kādam palīdzējis, iedevis naudu?”

— Sākšu ar to, ka es neslēpu, kam esmu palīdzējis no personīgās deputāta kvotas. Jūsu avīzē tas bija precīzi uzskaitīts, par ko Jums liels paldies. Bet deputāta darbs ir komandas darbs. Ir, protams, brīvie balsojumi, bet jebkuru nopietnu jautājumu virzība uz priekšu Saeimā pirmām kārtām ir komandas darbs. Vieglākai izpratnei paņemsim sportu. Gan komandu, gan individuālajā sportā panākumus gūst, strādājot komandā. Pat individuālam sportistam ir treneris un apkalpojošais personāls, jo viens pats viņš nevar sasniegt augstus rezultātus. Aisberga neredzamā daļa ir tas, ko tu dari, lai gūtu rezultātus. Pēc šīs intervijas man ieplānota tikšanās ar kādu uzņēmēju, kurš plāno atvērt jaunu ražotni pie dzelzceļa stacijas. Šodien vēl nevaru atklāt, kas tā par ražotni. Tiek risināts jautājums arī par vienas jaunas rūpnīcas izveidi šeit, Krāslavā. Ir vēl vairāki uzņēmēji, kas griezušies pēc palīdzības, jo man ir vieglāk savest viņus ar vajadzīgajiem cilvēkiem Rīgā, lai lietas rit raitāk. Šodien uzņēmējam ir ļoti vajadzīga savlaicīga un precīza informācija. Bet man jāatzīst, ka ar firmām, uzņēmējiem un cilvēkiem ir tāpat, kā ar pašvaldībām — ir kas prasa, citreiz pat ļoti skaļi prasa, un ir, kam tāpat labi.

— Krāslavieši, kuri dzīvo Rīgas un Augusta ielas rajonā, sen sūdzas par tranzītautotransporta radītajām neērtībām. Kad beidzot tiks uzbūvēts apvedceļš, ja vispār tāds tiek plānots?

— Jautājums par tranzīta autotransporta kustību ir tas, pie kura uzsāku strādāt vēl kā novada domes priekšsēdētājs un turpinu risināt sasāpējušās problēmas joprojām. Ja vajadzēs, lūgšu partijas palīdzību, pagaidām tieku galā pats. Katrā ziņā, ja Krāslavas novada domē pirms diviem gadiem būtu bijusi kaut viena reāla tāme par tranzītielas izbūvi, tad jau pērn Rīgas-Augusta iela būtu sataisīta. Tas nozīmē, ka cilvēkiem nebūtu jācieš, mājas nevibrētu. Diemžēl tādas tāmes nebija. Tolaik nonācām izvēles priek-šā: dot priekšroku Grāfu Plāteru pils kompleksa sakārtošanai vai tranzītielas izbūvei? Izvēlējāmies ielu. Nesen man bija tikšanās ar novada domes speciālistiem, septembrī būs gatavs pilns projekts, ko iesniegsim valsts investīciju programmā. Projekts ir labs, bet jāsaprot, ka šie darbi nav paveicami vienas dienas laikā.

Apvedceļš — tas jau ir cits jautājums, kas tika skatīts un risināts vēl padomju varas gados. Bet neesam vienīgā pilsēta līdz Rīgai, kurai nav apvedceļa, tas vajadzīgs Līvāniem, Ogrei. Jau pirms pusotra gada Satiksmes ministrija paziņoja, ka tuvākos 10-12 gadus apbraucamā ceļa nebūs, jo nav finansējuma. Turklāt Krāslavā nepieciešami milzīgi izdevumi apvedceļa būvniecībai sakarā ar ģeogrāfisko izvietojumu, ar ko mēs tā lepojamies. Esmu pārliecināts, ka, turpinot iesāktos pilsētas labiekārtošanas darbus, Krāslava būs skaistākā pilsēta Daugavas baseinā. Bet apvedceļa sakarā mūsu pilsēta ir ļoti nepateicīga vieta, ļoti dārga. Iespējams, ka pat tilts pāri Zirgezeram varētu izmaksāt lētāk.

— Bet citiem grandioziem projektiem nauda atrodas...

— Es pats neesmu priecīgs, ka tagad prioritāte ir Daugavpils lidosta. Paši krāslavieši man sacīja: “Būvējiet, būvējiet! Uz Rīgu no Daugavpils lidot nevajadzēs, bet uz Īriju gan vajadzētu nodrošināt labu satiksmi. Atgādināšu, ka saskaņā ar Satiksmes ministrijas plāniem līdz 2013. gadam rajonam principā nav ne santīms ceļu būvei. Pats savulaik aicināju rajona padomi nopietni vērsties pret šādu diskrimināciju. Tālab šajā situācijā Krāslavai ir jāizmanto radusies izdevība un jāpanāk kvalitatīvu tranzīta ielas izbūvi.

— Skolās sākušās mācības. Kāpēc vecāki atkal spiesti pirkt bērniem mācību grāmatas par savu naudu? Kāpēc Igaunijā ir nauda šiem mērķiem, Latvijā —nav? Kur solītās bezmaksas pusdienas jaunāko klašu audzēkņiem?

— Es nesolīju bezmaksas pusdienas.

— Koalīcijas partneri solīja.

— Jā, nesen pats izlasīju, ka Kalvītis kritiski izteicies par bezmaksas pusdienām. Es tiešām esmu par bērniem. Sociālās palīdzības darbs manā laikā Krāslavā tika virzīts tā, lai visiem bērniem, kam tas nepieciešams, nodrošinātu pusdienas. Kāpēc nav visiem? Es uz to skatītos divējādi. Diemžēl ir vecāki, kuriem šodien būtu jāliek strādāt piespiedu darbs, jo viņi vienkārši pamet bērnu neēdušu. Par bezmaksas pusdienām visiem bērniem pirmajās četrās klasēs vērts padomāt. Jautājums, kur valstī rast naudu? Domāju, pie labas gribas to var izdarīt. Paldies Dievam, ka prezidents paudis savu negatīvo nostāju pret mega būvēm. Rīgā jau var sabūvēt pilis, bet vai tās būs visas Latvijas iedzīvotājiem? Kas ir labāk?

Ir izveidojies riņķa dancis jautājumā par skolas pienu: viena ministrija saka to, otra šo, bet neviena negrib uzņemties atbildību. Beigsies Saeimas brīvdienas, ceru jautājums tik atrisināts.

— Kā ar grāmatām?

— Viena no problēmām, ka grāmatu izvēle liela un tās bieži mainās. Ja būtu stabila situācija, tad varbūt arī grāmatu apmaksas jautājums risinātos efektīvāk. Bet vienalga uzskatu, ka bērnam nepieciešamā pamata mācību literatūra ir jāapmaksā no valsts budžeta, vecākiem nebūtu jāpērk šīs grāmatas.

Kopumā izglītības jomā daudz problēmu. Jau sāk runāt, ka pārāk ilgi mācāmies. Arī es to nesaprotu: padomju gados krievvalodīgie bērni pabeidza desmit klases un daži no viņiem kļuva pat par kosmonautiem. Tagad mācāmies divpadsmit... Katrā ziņā man grūti spriest, kāpēc izglītības sistēmā veiktas tik kardinālas pārmaiņas, vai tās bija vajadzīgas? Esmu redzējis pamatskolas mācību grāmatu, un man bija cītīgi jāpadomā, lai atbildētu uz jautājumu, kas par koku tajā attēlots? Bet man ir agronoma izglītība, esmu ne vienu vien gadu nostrādājis specialitātē. Kaut kas te nav kārtībā.

— Šodien ļaudis nekas nesatrauc tā, kā mežonīgā inflācija. Ko gaidīt?

— Izteikšu tikai savu viedokli: pēc šīsdienas situācijas apturēt inflāciju nevar. Ir tā, kā ir, tas vienkārši katram jāņem vērā, plānojot savu dzīvi.

Iemeslu daudz. Šodien izveidojusies situācija, ka mūsu izglītības iestādes gatavo augsti kvalificētus strādniekus Īrijai. Ar saviem nodokļiem samaksājam par viņu izglītošanu, bet pievienoto vērtību šie cilvēki rada ārzemēs, saražotā produkcija ieplūst Latvijā, viņu nopelnītā nauda ieplūst Latvijā. Plus tam visam Latvijā ieplūst Eiropas struktūrfondu nauda, kas būtiski palielina inflāciju. Haotiskā situācija celtniecībā, pēdējie iepirkumi parāda, ka gala tāme sanāk 2-3 reizes dārgāka, jo nav, kas būvē, bet nauda ir.

Savas rūpniecības mums praktiski vairs nav, precīzāk: tas, kas no tās palicis, ir piliens jūrā. Rūpniecību nevar atjaunot vienā dienā, vajag gadus. Naudas masai, kas ieplūst valstī, šodien mums nav ko pretstatīt. Valdība situāciju cenšas kontrolēt ar pretinflācijas plānu, bet tas jāpilnveido. Pretinflācijas plānam jābūt kā pasākumu kompleksam: jāzina, kā attīstīsies reģions, kādas ir prioritātes, kāda būs rūpniecība utt. Ne velti visā pasaulē rit cīņa tieši par lielajām rūpnīcām, lai pie viņiem tās būtu.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA