Stiprs spēj visu

Ikgadējais Ludviga dienas svētku pasākums šoreiz vienlaikus bija arī Ezernieku tautas nama jaunās direktores Vitas Vitānes pirmais nopietnais pārbaudījums jaunajā amatā. Svētki izdevās godam, tālab varam apsveikt Vitu ar veiksmīgu debiju. Pirms neilga laika viņa stājās ilggadīgā tautas nama direktora Ludviga Beinaroviča vietā, kurš devies pelnītā atpūtā — šajās dienās Ludvigam apritēja 60 gadu.

Gadatirgus pagasta centrā vēl tikai uzņēma apgriezienus, kad pludmalē pie Ežezera jau iesildījās volejbolisti. Ezer-niekos šis sporta veids ir lielā cieņā, par ko liecina fakts, ka pludmales volejbolā startēja deviņas komandas, kopskaitā 18 dalībnieki. Turklāt tikai diviem no tiem nebija tiešas saiknes ar šo pagastu, visi pārējie šeit dzīvo vai ir tikai izbraukuši mācīties un studēt.

Kamēr gadatirgus apmeklētāji spraucās starp preču galdiem pa milzu lielveikalu zem atklātas debess, tikmēr tautas nama direktores uzrunātie jaunieši veica pēdējos estrādes noformēšanas darbus svētku koncertam, līdz kuram vēl bija gana daudz laika.
“Baloni būs svaigāki un maģiskie diski skanīgāki, citādi līdz vakaram paspētu novīst,” jokoja organizatori, attaisnojoties par nelielo aizķeršanos. “Galvenais, ka koncerta programma pilnībā gatava, būs arī zaļumballe, kurā spēlēs grupa no Rēzeknes.”

EzerniekiPatiesībā par aizķeršanos šos darbus nekādi nevar saukt, jo tie nevienu netraucēja un aiz pagastmājas nevienam nebija redzami. Tomēr maz trūka, lai Ezernieki kristu kaunā, turklāt — visnegaidītākajā veidā. Gatavojot svētkus, organizatori nolēma padarīt stabā kāpšanu sarežģītāku nekā agrākajos gados, tālab ierīvēja to ar sveci un... nedaudz pārcentās. Mēģināja lieli un mazi, jaunieši un bērni, bet jau pusce-ļā visi šļūca lejup. Vienam otram, skatītāju saucienu uzmundrinātām, iz-devās pārvarēt divas trešdaļas augšupceļa, bet tas arī viss. Viens otrs censonis pat guva nobrāzumus, bet pie balvas tā arī netika. Kādus tik padomus nedeva! Skaties uz augšu, rokas saslapini, nomet apavus, uzroti bikses un citus! Galu galā savu un pagasta godu jaunieši izdomāja glābt visai netradicionālā veidā — būvēt piramīdu, rāpjoties viens otram uz pleciem. Bet pirmie mēģinājumi beidzās ar neveiksmi, šķiet, organizatori jau sāka ner-vozēt — kas būs, ja neviens netiks augšā! Galu galā jauniešu pūles vainagojās panākumiem, un divas kastes nolidoja lejā. Vajadzēja redzēt, ar kādu azartu tās tika vērtas vaļā! Sajūsmu nomainīja vilšanās — vienā kastē gumijas zābaki, otrā — iešļūcenes. Apavi nudien ne jauniešu gaumē.

Bet tad atnāca Aivars Indrāns. Skatītāji nepaspēja pat acis pamirkšķināt, kā vīrietis jau bija staba galā un nocēla vienu no divām kastēm. Tajā izrādījās šampanieša pudele.
“Šampanietis, bet ne visiem,” Aivars apmierināja viņu apstājušo bērnu ziņkāri. “Tas ir alkoholiskais dzēriens. Jūs, zaķi, vēl nepiederat tai kategorijai, kam to drīkst lietot...”

Radās iespaids, ka pēc kāpšanas stabā Aivars pat nejūt nogurumu: “Elementāri, uzkāpšu arī pēc otra, ja neviens nespēs. Es jau labu laiku nekāpu, apnika. Šoreiz skatos, jāglābj pagasta gods. Rāpjas, rāpjas, bet neviens netiek līdz galam. Kur redzēts, ka 41 gadu vecam vecim jādara jauniešu darbs! Nesaprotu, visi vāji palikuši, vai?”

Aivars ir mācīts mehanizators, bet savā mūžā strādājis daudzviet. Tagad ir bezdarbnieks, iztiku pelna, palīdzot cilvēkiem lauku darbos. Nevienam nespēj atteikt. Lielākoties tie ir fiziski smagi darbi, kurus darot sviedri tek aumaļām.

Tomēr kāpt stabā otrreiz Aivaram nebija vajadzības. Pēdējo kasti ar pirmo piegājienu nocēla celtnieks Aivis Mazkalns no Gulbenes, kurš šajās dienās ciemojās pie sava drauga. Ludviga dienas svētkos piedalījies pirmoreiz, arī šādā stabā esot uzkāpis pir-moreiz dzīvē, kāpums bijis diezgan smags. Tiesa, laimests Aivim sagādāja jaunas rūpes, jo pēdējā kastē bija lapiņa, kurā vēstīts, ka balva ir lopbarības miltu maiss. To jau uz Gulbeni nevedīs.

Paralēli stabā kāpšanai notika bērnu zīmēšanas konkurss “Mani Ezernieki”, kurā varēja piedalīties ikviens līdz 15 gadu vecumam un zīmēt jebko tematikai atbilstošu. Kopumā konkursā startēja 17 dalībnieki, galvenokārt mazi bērni. Uzvarēja vai nē, bet katrs pa šokolādei nopelnīja gan.

Jautri gāja ūdens dzeršanas stafetē, pēc kuras uzvarētāji — jaunieši — savu balvu atdeva zaudētājiem — bērnu komandai. Mazie bija varen laimīgi un milzīgo, sulīgo arbūzu notiesāja gardu muti.

Dažas stafetes nācās atkārtot, pirmais kuriozs gadījās virves vilkšanas sacensībās, kad komandai palīdzēja nereģistrēti dalībnieki. Nācās pārtraukt un atkārtot zābaku mešanas sacensības, jo daži pamanījās mest satītu zābaku, kas deva zināmas priekšrocības.

“Ar humoru, bet nopietni, jo tās tomēr ir sacensības un godīgumam jābūt pirmajā vietā,” atgādināja organizatori.

Ratu stumšanas-vilkšanas sacensībās pieteicās seši pāri: vīri vilka, sievas stūma. Uzvarēja Jānis Lutinskis ar Andru Vitāni, laimējot spēkbarības maisu. Tā kā mūsdienu jaunatne skatās pilsētas virzienā, tad šo vērtīgo balvu viņi nezināja, kur īsti likt. Jānis izteicās, ka varētu pa saujai katram izdalīt diskotēkā, lai kļūst stiprāki un stabā nākamgad uzkāpj bez citu palīdzības. Svētku turpmākajā gaitā pa ausu galam dzirdēju, kā puisis centās noskaidrot, par cik to maisu īsti varētu pārdot?

Stafetes un izdarības turpinājās visu dienu, bet vakarā ļaudis sapulcējās brīvdabas estrādē, lai noskatītos interesantu koncertprogrammu un izpriecātos zaļumballē. Kas vēlējās, devās uz baznīcu piedalīties svētajā Misē.

Juris ROGA