Darba mūža jubileja

Vladislavas dzimtene ir Rēzeknes rajona Mākoņkalna pagastā. Pēc vidusskolas absolvēšanas jauniete apsvēra dažādus variantus, bet galu galā palika pie bibliotekāres specialitātes. Pabeidza tehnikumu, draudzene pierunāja braukt uz šo pusi, lai gan pēc sadales bija arī citi varianti. Kaut arī no Dagdas bija pieprasījums pēc speciālistiem, izrādījās, ka uzreiz brīvas vietas nebija. Vienu gadu Vladislava nostrādāja Andzeļu lauku klubā, pēc tam iekārtojās Dagdas bibliotēkā. Laiks ritēja, dzīves apstākļu iespaidā nācās pamainīt darba vietu — Vladislava devās uz tagadējās arodvidusskolas bibliotēku. Toreiz bibliotēka mācību iestādē tikko atvērās, visu nācās darīt no pirmsākumiem. Taču skola savus speciālistus nodrošināja ar dzīvokli, kas bija ļoti būtisks ieguvums, jo Vladislavai jau bija divi mazi bērni. Šodien bērni jau izauguši un kļuvuši patstāvīgi: Iveta ir pirmsskolas pedagoģe, dzīvo un strādā Krāslavā, Ainārs ir sociālais pedagogs — dzīvo un strādā Rēzeknē. Vladislavai jau ir trīs mazbērni: meitas ģimenē aug divi bērni — Edvīns un Sintija, dēla ģimenē viena meitene — Patrīcija.

Pēc vairākiem darba gadiem, kas pavadīti profesionālās izglītības iestādes bibliotēkā, Vladislava tomēr atgriezās uz pilsētas bibliotēku, tas bija 1982. gadā, un turpmāk darba vietu vairs nemainīja. Toties dzīvesvietu vēl reizi nācās pamainīt — tagad Vladislava dzīvo Krāslavā. Zināmā mērā tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc spējīgs darbinieks dodas pensijā — ir grūti katru dienu izbraukāt uz darbu. Turklāt Vladislava atzīstas, ka jūtas arī nogurusi. Tā ir tikai ilūzija, ka bibliotekāres darbs kaulus nelauž.

“Mana vecuma ļaudīm lielākā darba mūža daļa pagāja padomju varas gados,” Vladislava dalās atmiņās. “Raugoties ar šīsdienas skatu pagātnē, kļūst skaidrs, ka liela daļa mūsu darba bija it kā nevajadzīga. Bet mēs arī tad strādājām ar visu sirdi un dvēseli, apzinīgi darot to, ko no mums prasīja. Darbs ar dokumentāciju nebija vienīgais mūs pienākums. Vajadzēja sagatavot un organizēt dažādus masu pasākumus bibliotēkā un arī iestādēs. Tās bija dzejas dienas, grāmatu apskati, vīrišķības stundas, ar kurām biežāk devāmies tieši pie arodskolas audzēkņiem. Bibliotekāra darbs bija cieši saistīts ar kultūras darbinieka sfēru — tas piederēja pie mūsu profesijas. Pamatā viss bija jāgatavo krieviski, latviešu valoda nedaudz skanēja vienīgi dzejas dienās, ja tās bija par godu kādam no latviešu dzejniekiem.

Mūsdienās bibliotekāra darbs krasi izmainījies, salīdzinot ar laiku, kad sāku strādāt. Kaut kas no vecā ir palicis, bet daudz nācis jauna, piemēram, datori un internets. Bibliotekāram tagad jāpārzina ne tikai grāmatu joma, bet arī šī tehnika. Mēs apmeklējām kursus, bet joprojām darbiniekiem ir jāmācās. Padomju laikā darba pieredzes apmaiņas iespējas Latvijā mums bija ierobežotas — darba ekskursijās braucu uz Cēsīm, Rīgu. Mūsdienās manām jaunākajām kolēģēm šīs iespējas ir krietni plašākas, var izbraukt pat ārpus valsts robežas. Piemēram, mana kolēģe brauca uz Valgu (Igaunija).”

Ka apgalvo Vladislava, bibliotekāres darbs nekad nav bijis garlaicīgs. Pirmām kārtām garlaikoties neļauj lasītāji. Lielākoties katrs grib pārmīt kādu vārdu, šo to pajautāt. Bet arī praktiskā darba nekad netrūka. Kolektīvs neliels, bibliotēkā dažādos laikos strādāja divi vai trīs cilvēki. Tagad atkal ir trīs, jo līdz ar datoru uzstādīšanu audzis apmeklētāju skaits un darba apjoms. Arī lasa iedzīvotāji arvien vairāk.

Padomju varas gados bija laika posms, kad nācās strādāt pat svētdienās un līdz vēlam vakaram. Mūsdienās tā vairs nav, turklāt lielas jēgas tam nebija arī tolaik, jo faktiski svētdienās cilvēki reti nāca uz bibliotēku. Viņiem citas darīšanas. Bija arī ļoti zinātkāri lasītāji. Vienu tādu Vladislava atceras ļoti labi, jo viņa jautājumi bieži iedzina strupceļā un nācās pārcilāt ne vienu vien grāmatu, lai sniegtu kompetentas atbildes.

“Mums bija pienākums atbildēt uz cilvēku jautājumiem, bet viņš visu pierakstīja,” atceras bibliotekāre. “Tagad tādu lasītāju nav. Jaunatne liek akcentu uz datoru, obligāto literatūru lasa mazāk nekā pirms gadiem desmit vai divdesmit. Tiesa, varbūt viņi ņem grāmatas skolas bibliotēkās, tālab viennozīmīgus secinājumus nevaru izdarīt. Galu galā ir mums arī jaunieši, kuri daudz lasa. Ja par pieaugušajiem, tad ļoti daudzi lasa detektīvus, sievietes aizraujas ar mīlestības romāniem, bet pensionāri, kas kādu laiku lasīja šos mīlestības romānus, atgriežas pie klasikas. Viņiem šie romāni ātri apnika.”

Runājot par savām interesēm, Vladislava pastāsta, ka skolas gados nav izcēlusies ar lielu lasītkāri, bet nav arī slinkojusi un visu skolas obligāto literatūru izlasīja. Lasīt viņai paticis vienmēr, padomju laikā sevišķi mīļas bija Zentas Ērgles piedzīvojumu grāmatas, Arkādija Gaidara “Bundzinieka liktenis” un cita patriotiska satura literatūra. Tagad vairs nespēj lasīt par kara laiku, nelasa arī detektīvus, lai gan agrāk šīs grāmatas patika. Vienkārši mūsdienās visapkārt ir milzums dažādu negāciju gan televīzijā, gan presē, gan dzīvē, tāpēc gribas no tā visa būt tālāk. Šodien labprātāk lasa dokumentālas grāmatas par ievērojamiem cilvēkiem, viņu dzīves stāstus. Mājās Vladislavai ir neliela bibliotēka, pārsvarā tajā atrodas praktiska satura grāmatas, daiļliteratūru netur. Ir gan padomju laika grāmatas, gan brīvvalsts laikā pirktās. Starp citu, arī Vladislavas bērni ar lielu interesi lasa grāmatas, protams, gaume katram sava.

Vladislava: “Tas ir mīts, ka bibliotekāriem garlaicīgi starp grāmatu plauktiem. Man darbā dienas skrien vēja spārniem. Kopumā esmu ļoti apmierināta, ka mana darba dzīve ievirzījās tieši tā un ne citādi. Biju domājusi par citu profesiju, bet tagad esmu apmierināta, ka izvēlējos tieši bibliotekāres darbu. Neesmu pārliecināta, vai justos tikpat gandarīta, ja būtu apguvusi citu arodu.”

Tā kā Vladislavas bērnība pagāja laukos, viņa ļoti mīl dabu. Tur ir arī vecāku nopelns, kuri meitai iepotēja saudzīgu attieksmi pret visu dzīvo un skaisto. Savulaik Vladislavai bija dārziņš, kurā vienmēr stādījusi ziedus. Tikai pēc pārbraukšanas uz Krāslavu no šī hobija nācās atteikties. Jo vairāk viņai sāp sirds par kokiem, kurus pilsētā izzāģē viņas acu priekšā. Varbūt zāģētājiem taisnība, bet varbūt tas koks nevienam netraucētu, spriež sarunbiedre. Skaistākās un patīkamākās atmiņas Vladislavai saistās ar arodskolas kolektīvā kopīgi svinētajiem 8. marta svētkiem, kā arī ar kolēģu lielākajām jubilejām, kas svinētas, jau strādājot nelielajā pilsētas bibliotēkas kolektīvā, kopā ar Dagdas pilsētas bērnu bibliotēkas darbiniekiem.

Juris ROGA