Tavs vārds ir nelikumība!

Atcerieties: nakts uzbrukumi un laupīšanas, izspiešana, klases biedru strīdi, kas beidzas ar miesas bojājumiem, slepkavības... Pārskaitījumu varētu turpināt. Masu informācijas līdzekļi visos sīkumos ap-raksta noziedzīgas rīcības ainu. Kādas jūtas šī informācija izraisa jūsos? Acīmredzot nekļūdīšos, ja teikšu, ka daudzi no jums pēc likumsakarīgiem vārdiem “Kādas šausmas! Visatļautība! Tādus tikai bāzt aiz restēm! utt.” klusībā atviegloti nopūtās un nodomāja: “Labi, ka tas nav noticis mūsu pilsētā. Dievs sargāja...” Tur tā lieta, ka pie mums ir salīdzinoši klusu, mēs esam pieraduši cits pie cita. Ja kāds arī paskandalē, tad tas nav aiz ļaunuma, bet gan dumjības pēc. Pie mums nav bail. Gribi paieties pa aizdomīgām vietām, lūdzu, nav nekādu problēmu arī iziet naktī uz ielas...

Apmēram tā domāja krāslavietis S., iziedams ap plkst. 12.00 naktī no sava dzīvokļa. Kas var pamudināt cilvēku tādā laikā atstāt māju, jūs jautāsiet? Viss ir ļoti prozaiski: viņš nesen atgriezās no darba un konstatēja, ka aizmirsis mašīnā mobilo telefonu. Atstāt taču nevar. Turklāt cik tad te tālu ko iet — aiz stūra, līdz stāvvietai... Vasaras nakts bija silta un gandrīz klusa. Tikai netālu, kaimiņu pagalmā, atskanēja jaunu cilvēku smiekli. No kā tad te baidīties? Visas pazīstamas sejas, daži pat sveicinās, kā jau kaimiņi. Starp citu, audzināti, interesanti pusaudži. Vīrietis gāja pie savas mašīna, aizvien vēl domādams par to, cik viņu mikrorajonā ir klusi, mierīgi, visapkārt zaļš, kad pēkšņi... Sākumā viņš no pārsteiguma pat neattapās, kas noticis. No visām pusēm, izkliegdamas neķītrus lamuvārdus, viņam tuvojās kaut kādas ēnas, vēl pēc mirkļa nelaimīgo sāka sist. Sita ar rokām, kājām un, kā viņam likās, ar pašdarinātām vālēm. Atkauties praktiski nevarēja, jo uzbrucēju bija daudz. Uz brīdi S. notvēra viena no viņiem skatienu... un pamira: uz viņu naidpilnām piedzēruša cilvēka acīm blenza 13 - 14 gadus vecs pusaudzis. Pārējie uzbrucēji bija nedaudz vecāki. Piekaušana turpinājās dažas minūtes, kas vīrietim šķita mūžība, tad mazgadīgo izdzimteņu grupa izklīda tikpat pēkšņi, kā parādījās. Var iedomāties, kādā izskatā S. ieraudzīja sieva un bērni pēc dažu minūšu prombūtnes. No rīta viņš spogulī ieraudzīja nepazīstamu seju ar pamatīgu asinsizplūdumu zem acs...

Starp citu, ar to arī varētu beigt stāstu. Kāpēc? Tāpēc ka iesniegumu policijai vienkāršais pilsētas iedzīvotājs neuzrakstīja, acīmredzot nelolodams cerību, ka vainīgos varēs atrast: bija taču tumšs, kaut kā negaidīti, un vīrietis diez vai spētu atšķirt huligānus no desmitiem zēnu, kurus nācies satikt Krāslavas ielās. Turklāt, kas ir mazliet pārsteidzoši: uzbrucēji neko nenozaga. Gluži kā nepazīstama cilvēka piekaušana arī bija pašmērķis, kas sagādāja bērniem neaprakstāmu prieku... Uz optimistisku statistikas ziņu fona, kas liecina par noziegumu (tajā skaitā arī nepilngadīgo pastrādāto tiesībpārkāpumu) skaita samazināšanos valstī, šis gadījums, kas norisinājās mūsu pilsētā, ir ļoti zīmīgs. Statistika taču top no oficiāliem datiem (citādi nemaz nevar būt), tāpēc reizēm, maigi sakot, nepilnīgi ataino reālo situāciju. Un ja arī ataino, tad no tā nebūt nekļūst priecīgāk ap sirdi. Būtu vērts atcerēties ne visai senu gadījumu, kas šokēja visu valsti, kad Valmieras pusaudži nežēlīgi piekāva un noslīcināja Gaujā 14 gadus veco Mārci par to, ka viņš vērsās policijā ar iesniegumu par piekaušanu. Līķi atrada gandrīz pēc diviem gadiem... Vai arī to, kā Ventspils vidusskolas (starp citu, tās, kas vienmēr tika uzskatīta par elitāru) 10. klases skolnieks, atnācis uz mācībām ar diviem nažiem, ievainoja (par laimi, tie nebija smagi ievainojumi) savus klases biedrus. Arī mūsu kaimiņpilsētu pusaudži nesnauž. Daugavpils iedzīvotāji vēl nav aizmirsuši gadījumu, kad trīs meitenes parkā uzbruka sievietei, iesita viņai un atņēma somu. Divām no viņām tobrīd bija 17 gadu, vienai — 14. Tāpēc priecāties par to, ka noziedzības skala slīd uz leju, būtu pāragri...

Lai atbildētu uz jautājumu, kas ir šīs neticamās bērnu cietsirdības cēlonis, katrs gadījums acīmredzot jāizskata atsevišķi. Starp citu, kopējā un galvenā atbilde ir skaidri redzama: cilvēku veido vide, kurā viņš dzīvo. Par pārkāpējiem lielākoties kļūst bērni, kurus speciālisti dēvē par “ielas” bērniem. To mūsu valstī, es domāju, būtu ievērojami mazāk, ja varasvīri biežāk padomātu par to, kurš te dzīvos un valdīs pēc gadiem piecpadsmit — divdesmit. Absolūtā bezdarbībā, starp citu, vainot “debesu iemītniekus” nevar. Piemēram, Bērnu un ģimenes lietu ministrija jau vairāk nekā pirms diviem gadiem noteica precīzas prioritātes: valstij un pašvaldībām jāatbalsta jauno cilvēku iniciatīvas. Starp citu, ne tikai (bet, iespējams, ne tik daudz) humānu apsvērumu dēļ. Tāda atbalsta sniegšanu valsts vīri uzskata par efektīvu līdzekli, lai samazinātu varmācību un noziedzību jauniešu vidē. Viens no šāda atbalsta veidiem ir jauniešu spēļu un attīstības centru radīšana ar mērķi stimulēt neformālu izglītību. Turklāt sākotnēji tika plānots, ka līdz 2009. gadam tie parādīsies visās (!) valsts pašvaldībās. Dzīvosim — redzēsim... Kas vēl: īpaša uzmanība saskaņā ar plānu tiek veltīta riska grupas (acīmredzot tā kompānija, kas uzbruka S., arī ir spilgtākā šīs grupas pārstāve) jauniešu aktivitātes stimulēšanai. Tikai programmas veidotāji un izstrādātāji nepadomāja par to, ka ļoti sarežģīti būs panākt, lai šie jaunieši kļūtu labāki, jo ļoti grūti būs likt viņiem atteikties no pierastās, pazīstamās un, šķiet, viņiem tik ļoti interesantās “ielu” dzīves par labu citai, “pareizajai”. Analoģiskas iniciatīvas visticamāk ieinteresēs pirmām kārtām bērnus, ar kuriem arī tāpat nerodas nekādas problēmas. Kas vēl: ierēdņiem, kuri ir tāli no realitātes, acīmredzot nekad nesaprast, ka jauniešu problēmas risināšana acīmredzot jāsāk nevis ar agresīvu uzspiešanu un pamācībām. Tas viss, bez šaubām, ir ļoti svarīgi, bet... Diez vai pusaudzis, kuram nav normāla mājas pavarda, jo viņa bezdarbnieki vai mazturīgie vecāki vienkārši nevar to atļauties, kurš dzīvo vidē, kur plaukst un zeļ žūpība un narkomānija, kļūs par “baltu un pūkainu”. Kamēr nenoplaks totālais negatīvais vilnis, kas apņēmis mūs vi-sus, arī presi, televīziju, Internetu un visas dzīves sfēras, diez vai kāds no mums var justies droši. Pat mūsu provinciālajā Krāslavā. Tāpēc sargājiet sevi!

Marina NIPĀNE