K. Andžāns: “Katrs grib redzēt perspektīvu!”

Savukārt mirstības dati demogrāfisko ainu dara drūmu — viņpasaulē aizgājuši jau deviņi cilvēki. Gadiem ritot, iedzīvotāju skaits no kādreizējiem 1200 sarucis līdz aptuveni 670 cilvēkiem.

Šogad pagasta iedzīvotāju bērni nosvinējuši četras kāzas, bet viņi šeit nedzīvo. Diemžēl tāda ir mūsdienu dzīves īstenība — jaunieši izmācās un neatgriežas dzimtajās vietās laukos, jo tur nevajag ne inženierus, ne juristus, ne citu profesiju pārstāvjus, kuriem šeit nav ko darīt. Arī jaunās ģimenes cenšas aizbraukt projām, jo nav darba.

Pagasta priekšsēdētājs Konstantīns Andžāns uzskata, kamēr valdība neveiks konkrētus un efektīvus pasākumus, kas cilvēkiem laukos dod cerību uz labāku dzīvi, tikmēr ļaudis meklēs iespēju iekārtoties uz dzīvi pilsētās vai ārzemēs un lauki paliks arvien tukšāki. Bet izskatās, ka lauki nevienu augstas raudzes politiķi vairs neinteresē.

K. Andžāns: “Skola mums vēl pastāvēs, tomēr sāp sirds, ka iedzīvotāji izbrauc uz dzīvi citviet, kur ir darbs un laba alga. Dažas mūsu pagasta meitenes jau ir apprecējušās ar ārzemniekiem, visticamākais, ka viņas neatgriezīsies, lai apmestos uz dzīvi Latvijā, kur nu vēl Šķaunē. Ir arī vīriešu kārtas pārstāvji, kuri sameklējuši sev dzīvesbiedres ārzemēs un ir projām. Jo tur, kur viņi ir, patiesi labāka dzīve.”

Lai vieglāk aptvertu traģēdijas mērogus, neliels piemērs: 2000. gadā Šķaunes ciematā daudzdzīvokļu mājās dzīvoja 310 cilvēku, bet tagad tikai 145 cilvēki. Starp citu, izdevumi dzīvokļu uzturēšanai tamdēļ nav samazinājušies, mājas tāpat jāapsaimnieko un jākurina. Pagasta centrā dzīvo aptuveni 50% iedzīvotāju, ieskaitot veco ciematu ar privāto dzīvojamo sektoru. Starp citu, arī tur ir pa kādai tukšai mājai. Vēl ir septiņas Līvānu mājas. Pagasta priekšsēdētājs apgalvo, ka iedzīvotāju skaita sarukuma dēļ arī vietējie uzņēmēji neredz perspektīvu: ja nav pietiekami cilvēku, nav pelņas, ja nav peļņas, tad nav arī attīstības.

“Katrs grib redzēt perspektīvu,” turpina K. Andžāns. “Cilvēki uz valdību raudzījās ar lielu cerību, gaidīja uzlabojumus būtiskākajās dzīves jomās, bet sagaidīja pavisam pretējo. Arvien izteiktāk redzams, ka pagastā paliek tādi darbinieki, kas nav vajadzīgi ne Daugavpilī, ne Rīgā, nekur. Ar tiem mums ir jāstrādā. Varētu nospļauties un aiziet pelnītā atpūtā, bet es tā nespēju rīkoties — jādomā par to cilvēku vajadzību apmierināšanu, kuri uzticēja man šo amatu.

Šodien mūs moka vēl viens jautājums — administratīvi teritoriālās reformas projekts, kurā jau daudzus gadus nav nekādas skaidrības. Mans viedoklis — valdība ļoti baidās realizēt šo projektu, jo visiem svaigā atmiņā Latvijas Tautas frontes laiks, kad likvidēja paju sabiedrības. Pēc tam daudzi no tā laika politiķiem Saeimā vairs netika. Tagad šo pašvaldību apvienošanās projektu moka un virza tā, lai tās pašas apvienojas. Ja tā izdodas, tad neveiksmes gadījumā valdība varēs atrunāties: “Paši esat vainīgi, ar varu mēs nevienu nespiedām...” Nav pat normālas likumdošanas bāzes. Ir daudz solījumu, bet ministrijas dar-binieki konkrētas atbildes nevar dot, jo sevišķi jautājumos, kas skar pašvaldību izdevīgumu. Būtībā viss ir miglā tīts.”

Juris ROGA