Ko tik neizdomā!

Toties vareni auga ļoti garšīgas melones, kuras saimnieki pat nespēja noēst — pēdējās sapuva dobē. Bet Dievs ar tām, vairāk pārdzīvojumu ir par kartupeļiem — lauks kādu laiku stāvēja ūdenī. Labums no augstā gruntsūdens līmeņa ir tikai vienam — dīķim. Plēves siltumnīcās nogatavojas tomāti, paprika un citi laukos nepieciešamākie dārzeņi. Nebūtu prāta darbs to visu pirkt, kad pašiem zemes savi desmit hektāri. Viena daļa gan patālu — pie Dridža, bet tieši pēc tās visvairāk kāro dažādi nekustamo īpašumu uzpircēji. Vienubrīd no tiem pat atkauties nevarēja, tāpēc saimnieki nolēma par miljonu latu padomāt, bet par astoņiem — pērciet kaut tūlīt. Uzreiz likās mierā.

Vladislavs ir bijušais mehanizators. Kolhozā strādājis ar kombainu un ekskava-toru “Karpatec” un “JuMZ”. Pelnīja labi. Vladislavs lepojas ar divām lietām: bijis pats pirmais kombainieris MTS laikos, kā arī ar savām racionalizatora spējām. Pats sameistarojis minitraktoru, zem kura motora pārsega darbojas rūpnieciski ražota traktora jaudīgs palaidējdzinējs. Protams, ir sajūgs, ātrumu pārslēdzējs, reduktors, stūres rats, bremzes un cits nepieciešamais, kas dod iespēju piemājas dārzā paveikt sma-gākos darbus. Intereses cienīgs ir arkls ar elektrisko dzinēju, kas noder kartupeļu vagošanai. Vienīgā neērtība — vada garums nav bezgalīgs, bet pie mājas ar to pietiek. Ir paštaisīts elektriskais zāles pļāvējs.

PlivciVelta strādājusi par kolhoza galveno dispečeri, lai gan pēc profesijas ir bibliotekāre. Viņas dzimtene Sauleskalna pusē. Savu māju Skaistā ģimene uzbūvēja 1969. gadā, jau nākamajā sāka dzīvot. Pirmais, ko reizē ar mājas pamatu izbūvi paveica Velta un Vladislavs, — iestādīja ābeles. Pamazām izveidoja dārzu, iekopa mājas apkārtni. Veltas vecāku mājās bija ļoti daudz ziedu, šo tradīciju viņa neaizmirsa turpināt arī jaunajā dzīvesvietā. Šobrīd gandrīz nav tādu garāmbraucēju, kuri nesamazina ātrumu, lai papriecātos par Plivču mājas pagalmā iekopto ziedu dārzu, koka figūrām, akmeņiem izlikto baseinu, kas naktī laistās dažādās varavīksnes krāsās, un citiem brīnumiem. Par neaprakstāmā skaistuma saglabāšanu galvenās rūpes uzņēmusies saimniece.

Velta atzīstas, ka nav viegli turēt saimniecību, kurā ir lopi, un vēl kopt puķu dārzu, kas dod lielu prieku un gandarījumu: “Man visvairāk patīk rozes, te to 16 krūmi. Aug arī vesels pulks dāliju, pelargonijas, petūnijas, lauvmutītes, eņģeļu taures — tās, kas vakaros tik jauki smaržo, bet ļoti grūti saglabāt ziemā. Lai nenosalst, katru izrokam un liekam pie kamīna glabāšanai. Bet šis darbs ir tā vērts — eņģeļu taures izdala smaržu, kas neatpaliek no slavenajām franču smaržām.

Mums ir labs draugs — Jevģēnijs Iļjinecs, kurš puķu dārza iekārtošanā ir devis savu ieguldījumu. Ērglis, lācis un atpūtas krēsls tapa pēc mūsu pasūtījuma. Sevišķi patīk krēsls, kas ir īsts dabas brīnums! Ikvienam pašam te jāapsēžas, lai noticētu, cik ērti tajā sēdēt! Bet šie kociņi, kas aug tam līdzās, saucas “Saldā mīla”. Kad bija dzīvs Skaistas pamatskolas direktors Vilimanis, viņš pastaigājās ar sunīti un vakaros nāca te pasēdēt. Sacīja: “Kā man šeit pie jums patīk pasēdēt!” Toreiz mums vēl nebija šī krēsla, šeit stāvēja vienkāršs sols. Arī man ar vīru patīk pasēdēt līdzās “Saldajai mīlai”.”

Protams, nevarēju atturēties, lai neizbaudītu krēsla ērtumu, kura pamatā ir resna koka stumbrs un vienkārši izveidoti balsti rokām ar atzveltni mugurai. Pir-mās sajūtas visnotaļ patīkamas: tāds iespaids, ka esi kā viens vesels ar šo dabas doto un cilvēka roku radīto atpūtas vietu. Ekstremālākai atpūtai ir citas iespējas: galds un sols no pulēta akmens nav lēts prieks, turklāt nemitīgi jāslauka putekļi, bet — ļoti ekskluzīvi un skaisti. Šis komplekts bija pasūtīts Rīgā pie labiem ģimenes draugiem. Gan galda, gan sola akmens plāksnes balstās uz betonētām kājām no nelieliem akmentiņiem. Lai pasēdēšana uz ak-mens pie jaukā baseina nekļūtu par mocībām, saimnieki šim solam parasti uzklāj kādu auduma gabalu. Koks kā dekora elements sastopams ik uz soļa. Interesi piesaistīja “astoņkājis” — celms, kura saknes atgādina astoņkāja taustekļus, kalpo par balstu puķu traukiem. Vispār, katrs stūrītis šeit slēpj kaut ko interesantu. Ir arī jaunas ieceres, bet saimnieki tās grib paturēt noslēpumā. Atklāj vienīgi to, ka Rīgā top mūsdienīga izgaismojama izkārtne mājas nosaukumam — par tās izgatavošanu rūpējas dēls.

Plivčiem ir divi dēli: Ilmārs dzīvo Rīgā, ir ieroču meistars kara daļā, bet Ivars dzīvo Dagdā un ilgus gadus ir feldšeris, braukā neatliekamās medicīniskās palīdzības automobilī. Protams, ka vecākus retāk apciemo Ilmārs, jo dzīvo patālu, turklāt bieži jādodas mācībās. Esot bijis Bosnijā, Zviedrijā, Vācijā, jo ieroču meistaram jābūt lietas kursā par visu jaunāko. Bet māte un tēvs ir saprotoši. Tajās reizēs, kad visa ģimene sapulcējas svētkos (Līgo, dzimšanas dienas) ar vienu galdu ir par maz. Bērni ierodas ar vedeklām un mazbērniem, kuru jau pieci: Ivaram aug dēls, šobrīd ģimene gaida vēl pieaugumu, bet Ilmāram ir četras meitas.

Juris ROGA