Grūti, bet - interesanti un noderīgi

Lauva“Mežvīteņos” saimnieko pensionāri Broņislavs un Ērika Auguceviči, kopā ar viņiem dzīvo Ērikas mamma Staņislava, kurai puķes patīk ne mazāk kā meitai. Bet dažādu puķu šeit jūra: samtenes, mežrozītes, margrietiņas, flokši, petūnijas, lilijas, īrisi un citas. Pārsteidz arī šo ziedu bagātīgā krāsu gamma. Tā kā māja ir zemā vietā, tad šogad nelielas korekcijas ieviesa dabas kaprīzes — applūdušās vietas nevarēja izravēt, toties ir sausie ziedi...

Patiesībā ar puķēm vien mūsdienās cilvēkus ir grūti pārsteigt. Būtiska loma tieši noformējumam. Efekts ir panākts ar pārsteidzoši vienkāršiem risinājumiem — disku ecēšu šķīvim piemetinātas caurules, kurām piemetināti gredzeni, lai var iekarināt puķu podus. Caurules nokrāsotas, lai vizuāli atgādina jaunu bērziņu stumbrus. Nelielais metāla bērziņu puduris vienos ziedos mājas pagalmā piesedz saimnie- cības ēkas, vēršot uzmanību uz skaistumu. Saimniecības ēkas jau labu laiku stāv dīkā, jo ģimene vairs netur lopus. Līdz ar to var atļauties vairāk laika veltīt mājas apkārtnes sakopšanai un izdaiļošanai. Starp citu, šogad puķes aug vairs tikai 38 podos, bet pērn to bija 78. Nav viegls darbs — ik dienu paliet katru dēstu lielajā dārzā, jo puķes grib padzerties kā jebkura dzīva radība.

“Šogad gada sākumā slimoju, veselība vairs nav kā jaunībā. Bet dārzā jāpalaista ļoti daudz stādu, tāpēc es jau pamazām pāreju uz ziemcietēm, jo tās ir izturīgākas,” stāsta košumdārza galvenā kopēja Ērika. Arī viņas dzīvesbiedra ieguldījums šeit ir — šogad jau piecas reizes nācies nopļaut zāli, lai veidojas līdzens un skaists mauriņš.

Ieguldītais darbs ģimenei nes lielu prieku un gandarījumu, taču gadās, ka pūles iznīcina kāds neparedzēts apstāklis. Tā noticis ar puķu torni, kas bija veidots no vecām bļodām: pašā apak-šā tika novietota un ar auglīgu zemi piepildīta veca liela emaljēta bļoda, katra nākamā virsū uzliktā bļoda bija mazāka diametra, lai apakšējā pietiktu vietas iestādīt puķes. Ziedu piramīda pacēlās krietni augstu, priecējot saimnieku, vie- su un garāmgājēju acis, līdz kāda negaidīta vēja brāzma torni sagāza.

Ziedu dārzu uzmana nepielūdzami vēss sargs burtiskā nozīmē: salikti blokveidīgi akmeņi atgādina suni, bet Ērikas mamma izdomāja, ka labāk būs, ja dārzu sargās lauva, un akmens figūras kaklam aptina pavecu mēteļa krāgu. Turpat mauriņā aug koka mušmires, baravikas un baraviciņas. Tās saimniece nošpikojusi kādā žurnālā. Bet arī pašai izdomas netrūkst.

Ērika: “Puiši no meža veda malku, atrada interesantas formas koku. Atveda un sacīja: ”Gan jau tu izdomāsi, kā to pielietot.” Veselu gadu nevarēju atrast tam pielietojumu, bet tad ienāca prātā nopirkt stārķi. Lūk, arī tas koks noderēja. Tiesa, stārķis jau paplucis, laikam peles spalvas pa ziemu izvalkāja. Būs jālabo. Auga pie mājas plūme, kuras zari spiedās logos iekšā. Kad sapratām, ka tā jānozāģē, sacīju vīram, lai ne- griež līdz ar sakni, bet augstāk — lai paliek trijžuburs, kurā ielikt puķu podu. Dabīgs dekors. Bija mums te ļoti nejauka grants ceļa mala, pamazām sataisīju to skaistu. Nopirkām žogu zaļā krāsā, attiecīgi nokrāsojām stabiņus un vārtiņus, lai iekļaujas vidē. Šogad tapa jauna ugunskura vieta un neparasts galds — margrietiņas formā. Tiesa, uz šo dienu daļa lapiņu (koka bluķi sēdēšanai) jau noplēsta, nākamgad šeit būs vēl viens dekors — zirnekļu tīkls. Savukārt dīķis mums ir kopīgs ar kaimiņu — nebija jēgas rakt katram savu. Malu izlikām ar akmeņiem, es sastādīju puķes, bet ir pirmais gads, vēl nekas nav diži saaudzis.”

Ziedu mīlestība Ērikai ir sena, vēl kopš tā laika, kad strādājusi par aptiekas vadītāju Skaistā, kur pie iestādes bija iekopusi akmens dārzu. Farmaceites darbu viņa atstājusi pirms 12 gadiem, aptiekā kopumā nostrādāts 31 gads. Darbs bijis ļoti atbildīgs, kā jau farmācijas jomā: gan dokumentācija, gan zāļu izgatavošana, pārbaude, pasūtīšana. Tā kā zāļu cenas bija pieejamas, tad pircēju nekad nav trūcis.

Sarunbiedre atzīst, kas tagad, ienākot kādā aptiekā un paraugoties uz medikamentu cenām, pārņem šoks: “Piemēram, manā laikā validola tabletes maksāja 6 kapeikas, tagad — vismaz 62 santīmus. Kad tikai dzirdi cilvēkus runājam, cik dārgas zāles, ir grūti iejusties viņu ādā. Ziemā pagulēju slimnīcā, uzreiz sajutu, ko tas nozīmē, kad katru mēnesi medikamentiem jātērē vairāk par 30 latiem. Mam- mai jau 87 gadi, viņa arī daudz slimo.”

Viss mūžs Ērikai pagājis Skaistā, arī dzīvesbiedrs ir vietējais, dzīvoja kādus 3,5 kilometrus no centra. Kolhoza laikā Broņislavs bija mehanizators, tagad — pensionārs. Abi izaudzināja dēlu, kurš strādā ceļu būvē Rīgā un Rīgas rajonā. Dēla ģimenē, savukārt, aug divi pirmsskolas bērni Samanta un Evelīna.

Mamma dēlu gan savulaik ir mudinājusi kļūt par mediķi: “Tā sagadījās, ka viņš man piedzima Rīgā 19. jūnijā, tieši mediķu dienā. Manai aģitācijai viņš nepadevās, jo viņam visvairāk patīk tehnika. Man pašai ir medicīniskā izglītība, bet vienmēr gribējies kaut ko dvēselei. Puķu dārzu apstaigāju divreiz dienā, mamma reizēm pat aizrāda, bet es nevaru bez tā visa iztikt. Lopu nav, audzējam vien kartupeļus un dārzeņus savām vajadzībām. Kādreiz bija govis, zirgs, bet tagad tam vairs nav spēka. Dārzā aizeju, paskatos, šodien šī puķīte uzziedēja, rītdien — tā. Kaut kur kādu vajag nogriezt, citai zemi parušināt... Katra puķe pa savam mīļa. Neaizmirstulītēm tik mazītiņš ziediņš, šķiet, tur nekā nav. Bet, ieskatoties uzmanīgāk, saproti, cik tas skaists! Reizēm mani kritizē, lūk, tas ne tā un šis ne tā, bet es taču visu daru savam priekam.”

Juris ROGA