Ekspedīcija Latgalē

— Kāpēc nolēmāt apmeklēt tieši pierobežas teritoriju?

— 20. gadsimta sākumā Daugavpils, Krāslavas un Ludzas rajona daudzi pagasti bija Vitebskas guberņas sastāvdaļa. Pēc tautas skaitīšanas datiem 19. gadsimta beigās šeit dzīvoja ļoti daudz baltkrievu, daudzos pagastos pat līdz 90% no kopējā iedzīvotāju skaita. Mēs zinām, ka līdz karam Latgalē bija aptuveni 50 baltkrievu skolu un trīs ģimnāzijas. Padomju varas gados Baltkrievijas Republika laikam izlaida no redzesloka savus tautiešus, kuri dzīvoja šeit, Latgalē. Mūsu folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi nebrauca šurp koncertēt, netika vākta tautas daiļrade, nenotika nekādas aktivitātes. Mēs nolēmām šo plankumu aizpildīt.

— Cik sen notiek ekspedīcijas uz Latgali?

— Var sacīt, ka šī ir pirmā ekspedīcija kopš pirmskara laika. Līdz karam ar folkloras vākšanu Latgalē nodarbojās Sergejs Saharovs, kurš bija Dvinskas baltkrievu ģimnāzijas direktors un Latvijas izglītības ministrijas baltkrievu nodaļas priekšnieks. Šāda nodaļa pa- stāvēja līdz 1935. gadam. Saharovs ne tikai atbildēja par baltkrievu skolu tīklu, bet kopš 20. gadiem vāca baltkrievu tautas dziesmas, citu etnogrāfisko informāciju un vēl pirms kara bija sagatavojis šos materiālus izdošanai. 1940. gada janvārī iznāca pirmais no četriem sējumiem — “Narodnoje tvorčestvo latgalskih i ilukstenskih belorusov”. Šī grāmata mums ir. Pārējo triju sējumu izdošanai traucēja Latvijas okupācija, manuskripti rokrakstā glabājās pie viņa bērniem. Pēc kara šos ar roku rakstītos sējumus pārveda uz Baltkrieviju, tagad tie glabājas akadēmiskās zinātņu bibliotēkas reto grāmatu un manuskriptu nodaļā. Mēs veicam lielu darbu, lai šos sējumus izdotu pilnā apjomā: plānojam atkārtot pirmā sējuma izdošanu un izdot pārējos trīs.

— Vai tamdēļ nepieciešama šī ekspedīcija?

— Tajā skaitā arī šī iemesla dēļ. Mēs gribējām novērtēt baltkrievu dzīves un folkloras lietu stāvokli mūsdienās Latgalē. Tieši tālab izvēlējāmies pierobežas rajonus no Dau- gavpils līdz Pasienei. Patiesais stāvoklis tāds, ka baltkrievu kultūras nesēji šeit ir vecākā gadagājuma cilvēki, kuriem šodien 80-90 gadu un kuru audzināšanas laiks un jaunība pagāja 20.-30. gados. Šādu cilvēku palicis ļoti maz, par nožēlu vairākums folkloras nesēju jau viņsaulē.

— Vai atradāt ko vērtīgu šīs ekspedīcijas gaitā?

— Kultūras priekšmetus, mantiskās vērtības mēs tikai fotografējam. Praktiski rokdarbu kvalitāte ir saglabājusies līdz pat mūs- dienām, daudzi baltkrievi šeit auda līdz nesenam laikam, daži auž vēl tagad. Cilvēki šobaltdien glabā stelles šķūņos un bēniņos. Viņi turpina baltkrievu tradīcijas — izstrādājumi ļoti skaisti, kvalitāte perfekta. Mēs zinām Ziemeļbaltkrieviju, (Osvejas, Braslavas rajons) un praktiski šo vietu tradīcijas turpinās šeit, Latgalē, — tie paši raksti, tā pati tehnoloģija un kvalitāte. To visu mēs detalizēti fiksējām fotogrāfijās, safilmējām, pierakstījām. Atradām daudz materiālu par mucenieka darbu. Diemžēl par kalēja darbu nav saglabājies nekas, jo visi kalēji nomiruši, smēdes un kalēja darba instrumenti arī nav saglabājušies. Pierakstījām materiālu par ādu apstrādi. Vietējie ļaudis vēl atceras, kā baltkrievu meistari apstrādāja ādas. No aitādas, piemēram, tapa sil- ti kažoki, teļa un zirga ādas labi derēja apaviem.

Liels atklājums mums bija uzzināt, ka Robežniekos dzīvojis brīnišķīgs cilvēks Mečislavs Buko, kurš bija pedagogs un aktīvists. Savā laikā viņš mācījās Viļņas skolotāju seminārā, bet komunistu laikā viņam šīs zināšanas neieskaitīja, tāpēc Buko pabeidza arī Daugavpils universitāti. Bija vispusīgi attīstīts cilvēks, spēlēja mūzikas instrumentus un pats tos izgatavoja, organizēja tautas svētkus, sarakstījās ar baltkrievu zinātniekiem. Ļoti pārdzīvoja par politiskajiem procesiem Baltkrievijā, kopš Lukašenko nāca pie varas. Saglabājies teletilta videoieraksts ar baltkrievu konsulu, kas tika ierakstīts pēc referenduma un nacionālās simbolikas atcelšanas Baltkrievijā. Viņš to ļoti pārdzīvoja, tas smagi atsaucās uz veselību.

Viņa bērni glabā daudzas unikālas lietas par baltkrievu kultūru pirmskara gados: baltkrievu grāmatas, rakstu izgriezumus no avīzēm, žurnāliem u. c. Uzvārdu Buko es biju dzirdējis no viena cilvēka Minskā, bet uz viņa bērniem izgājām nejauši, lielā mērā pateicoties Robežnieku pagasta vadībai un pamatskolas pedagogiem. Diemžēl viņu vairs nesastapām dzīvu — M. Buko nomira 2005. gadā. Mums būtu milzīgs gods paspiest roku šim cilvēkam un personīgi parunāties.

Tikšanās ar viņa bērniem mūs dziļi saviļņoja, esam pārliecināti, ka nepieciešams kaut kādā veidā iemūžināt šī cilvēka piemiņu, piemēram, izveidojot stūrīti skolas muzejā vai citādi. Uzzinājām, ka daudzas vērtīgas lietas no viņa arhīva savulaik esot paņēmuši kaut kādi cilvēki no Krāslavas. Paņēma uz laiku, bet ne ziņas, ne miņas. Uzskatu, ka šīs mantas būtu jāatdod ģimenei, tāpēc mēs lūdzām skolu un pagastu palīdzēt Buko ģimenei tās atgūt.

— Drīz atstāsiet Latviju, kas tālāk? Kādu rezultātu gribat sasniegt, beidzot ekspedīciju?

— Mēs savācām bagātu materiālu, kas tiks apstrādāts. Kā jau sacīju, grasāmies izdot S. Saharova materiālus. Acīmredzot viņa manuskriptos aptvertās tēmas papildināsim ar ekspedīcijas laika atklājumiem. Ticamāk, ka tas būs pielikums S. Saharova sējumiem kā atsevišķa grāmata. Kad dziesmas, foto un video materiāli būs apstrādāti, izsūtīsim tos uz tiem jūsu pagastiem un skolām, kur tas viss tika savākts, lai šo informāciju varētu izmantot bērni un pieaugušie sava redzesloka paplašināšanai. Gribam arī atbraukt vēl reizi nākamgad, lai pabeigtu ekspedīcijas iesākto darbu.

Mūsu principiālā pozīcija, ka tautu nākotne ir nacionālo kultūru harmonijā, nevis kultūru saplūšanā. Mēs neesam par to, lai tautu kultūras saplūst vienā masveida popkultūrā, kas šobrīd notiek. Mēs par to, lai plaukst katras tautas kultūra. Cilvēkam kurš interesējas par savu kultūru, vienmēr ir interesanta arī kaimiņa kultūra. Esam atšķirīgi, tas interesanti.

— Vai jūs pārstāvat kādu konkrētu organizāciju Baltkrievijā?

— Mēs pārstāvam Baltkrievijas studentu etnogrāfisko biedrību, es esmu tās priekšsēdētājs. Šī jaunatnes sabiedriskā organizācija apvieno jauniešus, kuri interesējas par balt- krievu kultūru. Mūs šurp uzaicināja Latvijas organizācija — Latgales studentu centrs. Savstarpējos kontaktus uzturam jau piecus gadus. Viņi brauca pie mums uz tautas svētkiem Baltkrievijā, mēs braucām uz Latviju. Nesen mūsu folkloras kolektīvs viesojās Tallinā, kur piedalījās Starptautiskajā folkloras festivālā “Baltica”, kas katru gadu tiek rīkots kādā no Baltijas valstu galvaspilsētām. Ceļā uz Tallinu un atpakaļ vienu dienu pavadījām Rīgā, kur tikāmies ar galvaspilsētas jaunatni, kas interesējas par folkloru.

— Vai valsts atbalsts ir jūsu aktivitātēm, konkrēti — ekspedīcijai?

— Nē, mēs esam nevalstiska organizācija. Es esmu Minskas Universitātes zinātniskais līdzstrādnieks, mani draugi — studenti, zinātnieki, pasniedzēji. Bet šī ekspedīcija ir mūsu sabiedriskā iniciatīva. Ja runāt par mūsu valsts politiku kultūras jomā, tad pie mums funkcionē padomju laika posma sistēma, kad kultūras pasākumu plāns tiek izstrādāts “augšā” un novadīts pakļautībā esošajām institūcijām — rajonu un lauku tautas namiem — izpildei. Tas nozīmē, lai organizētu kādu iniciatīvu no apakšas, ir jāsaņem atbalsts apgabala vai ministrijas līmenī, jo darbojas stingra hierarhijas sistēma. Atsevišķus projektus esam realizējuši ar valsts atbalstu, bet saņemt naudu šādai etnogrāfiskai ekspedīcijai faktiski nav iespējams.

— Kas tad jūs finansē?

— Baltkrievijas studentu etnogrāfiskai biedrībai ir savi līdzekļi, mums ir savi nevalstiski sponsori un viens starptautisks projekts ar zviedriem, kas veltīts tautas daiļrades jautājumiem. Pie sevis Baltkrievijā organizējam pulciņus jaunatnei, kur mācām dažādus tautas arodus. Pulciņi veltīti praktiski visam tautas tērpa kompleksam: krekls, žakete, galvas sega, apavi, josta utt. Cilvēki, kuri apmeklē šos pulciņus, var iemācīties savām rokām izgatavot tautas tērpu no apaviem līdz galvassegai. Pieprasījums ir, jaunatnei par to ir liela interese. Mūsu organizācijā ir 100 biedru un aptuveni simts ap to, kuri apmeklē mūsu organizētos pasākumus. Katram, kurš grib piedalīties tautas svētkos, jābūt nacionālajā tautas tērpā. Baltkrievijā par labu toni tiek uzskatīts, ja tautas tērpu cilvēks pilnībā izgatavojis savām rokām. Tāpēc jaunatne nāk un darbojas šajos pulciņos.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA