Ekskursija pa Zemgales baznīcām

Mūsu ekskursijas dalībnieku vecums un sastāvs bija visdažādākais: garīdznieki, ticības mācības skolotāji, visu četru Krāslavas skolu audzēkņi un viņu vecāki. Gribas atzīmēt, ka grupas kodols bija baznīcas koristi ar savu vadītāju Ilonu Aprupi, bērni, kuri palīdz priesterim, kā arī meitenes, kuras piedalās svinīgajās procesijās.

Visjaunākās ekskursijas dalībnieces bija māsiņas Tumaševičas, bet visvecākā izrādījās bijusī skolotāja Katrīne Aprupe, kura ilgus gadus gatavoja bērnus pirmajai Svētajai Komūnijai, kura strādāja par sekretāri pie prelāta Jāzepa Lapkovska, kurš aizgājis viņsaulē.

Visus ekskursantus apvienoja ticība Dievam, vēlēšanās apmeklēt citas Latvijas baznīcas, uzzināt kaut ko jaunu, palūgt Dievu par sevi un par citiem.

14. jūlija rīts bija brīnišķīgs. Pulcēšanās bija paredzēta plkst. 7.30 pie baznīcas, taču daudzi atnāca agrāk, lai noskaitītu lūgšanas pirms brauciena. Ekskursijas autobuss ar godājamo un profesionālo šoferi ieradās laikā. Skolotājas Zambares vadībā tika pārbaudītas pases, dzimšanas apliecības un tikai pēc tam visi pasažieri ieņēma savas vietas. Blakus šoferim, kā tas arī pienākas, apsēdās priesteris E. Voroņeckis un seminārists Artūrs Mozga.

Kopīgā lūgšana deva visiem pārliecību par to, ka ekskursija būs droša, sekmīga, interesanta un derīga. Tā arī bija.

Visas ekskursijas laikā priesteris mikrofonā sniedza vēsturiskas ziņas par baznīcām, kurām garām mēs braucām, par garīdzniekiem, kuri dažādā laikā kalpoja Dievam un cilvēkiem šajās draudzēs.

Mūsu maršruts virzījās gar Latvijas un Lietuvas robežu. Aiz autobusa logiem palika ne tikai katoļu baznīcas un citu konfesiju dievnami, bet arī parastas mājas un sētas ar saviem iemītniekiem, vējā viļņojās druvas ar nobriedušām vārpām, daudzas stārķu ligzdas ar jauniem pēcnācējiem, leknas pļavas ar košām lauku puķēm, govju ganāmpulki (mums visiem tas jau ir liels retums), reti ozoli un pīlādži, kas atstāti daudzos izcirtumos, kur vēl pirms dažiem gadiem kuploja biezi skujkoku meži un bērzu birzis, kā arī piekrautie kokvedēji, kas izved mūsu “zaļo zeltu”.

Mēs apmeklējām Ilūkstes, Subates, Aknīstes, Neretas, Kurmenes un Skaistkalnes baznīcas. Katrā baznīcā durvis mums bija atvērtas. Mēs priecājāmies par tikšanos ar šo draudžu priesteriem Skadiņu, Krapānu, mūku ordeņa “Pauliņi” brāļiem. Tajās baznīcās, kur priesteris pats nevarēja runāt ar mums, par baznīcu stāstīja ticības mācības skolotāji un E. Voroņeckis.

Protams, visos dievnamos bija kopīga lūgšana, iepazīšanās ar priesteriem. Mēs uzzinājām baznīcu vēsturi, atradām līdzīgo un atšķirīgo ne tikai baznīcu uzbūvē, bet arī iekšējā iekārtojumā un uzturēšanā.

Vieni dievnami bija ļoti veci, ar čīkstošu grīdu, dziļiem pagrabiem un apbedījumiem tajos, pussabrukušiem un neatjaunotiem zvanu torņiem, vecām, nenoskaņotām ērģelēm ar nolauztiem taustiņiem, dievnama sienās iebū- vētiem biktskrēsliem, saplaisājušiem un notecējušiem griestiem un sienām. Bet baznīca Neretā ir pilnīgs pretstats. Tā uzcelta pavisam nesen pakalnā pie iebrauktuves apdzīvotajā vietā. Iekšā smaržo pēc koka, no kura izgatavoti gan altāri, gan griesti un soli. Tā kā logi ir plati, telpa izskatās ļoti gaiša.

Mūsu ekskursijas galamērķis bija baznīca Skaistkalnē. Nozīmes ziņā šo svēto vietu daudzi katoļi pielīdzina Aglonas bazilikai. Arī tajā atrodas Brīnumdarītājas svētbilde. Gribētājiem vairāk uzzināt par dievnamu obligāti tas jāapmeklē pašiem. Mēs tīksminājāmies par altāriem un svētbildēm, Rozārija un Krustaceļa attēliem pie sienām un kolonnām. Visi bija sajūsmā pēc lekcijas, pārrunām un ekskursijas pa baznīcu un tās pagrabiem, kuras mums vadīja svētais tēvs Gabriēls. Vēlāk mēs piedalījāmies Svētajā Misē, kuru vadīja priesteris E. Voroņeckis. Pēc Svētās Mises mēs nofotografējāmies piemiņai, nopirkām veikalā vietējo maizi un devāmies atpakaļceļā uz Krāslavu. Vai ir vērts runāt par to, ka mēs atgriezāmies laimīgi un visu ceļu bijām visa todien redzētā un dzirdētā iespaidā? Taču tas vēl nebija viss. Mūs gaidīja vairāki pārsteigumi, kuri, iespējams, pat radās spontāni. Taču viss ir Dieva ziņā... Arī mūsu priestera labie nodomi.

Pirmais pārsteigums: Riekstiņu mājas muzeja apmeklējums. Šajā mājā no 1880. līdz 1886. gadam dzīvoja un savus nemirstīgos darbus, kas pazīstami ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs, radīja latviešu rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Mēs fotografējāmies ozolu alejā, kas ved uz māju, nogaršojām simtgadīgās ābeles augļus. Mēs izjutām rado- šās vietas garu, apskatot gleznas un grāmatas, kuras uzrakstījis autors. Ieraudzījām senatnes priekšmetus, kurus lietoja mūsu senči. Šis iespaids būtu nepilnīgs, ja mēs neapmeklētu Jāņa Jaunsudrabiņa, viņa piederīgo, kā arī šī muzeja pirmā uzrauga kapus.

Otrais pārsteigums: tūristu takas “Pilskalnes Siguldiņa”(bērni to dēvē par “Sprīdīša taku”) apmeklējums. Tiem, kuri tur nekad nav bijuši, pateikšu, ka tā ar kaut ko attāli atgādina Krāslavas “Adamovas taku”. Taču tur atšķirībā no nosauktās vietas, saglabājušās veselas koka skulptūras un rādītāji, ar svaigu krāsu nokrāsoti soli un margas, kārtīgi izravētas puķu dobes, tūristu atpūtas vietās novietotas atkritumu urnas. (Sarunā ar bērniem no- skaidrojās, ka viņi noskaņoti uz gaišām un labām domām. Viņi tic, ka drīzā nākotnē ar mūsu palīdzību Krāslava kļūs tikpat sakopta, tīra un plaukstoša. Arī tūristu netrūks).

Piemiņai par šo braucienu E. Voroņeckis uzdāvināja visiem ekskursijas dalībniekiem mazas svētbildes (atklātnes ar svēto attēliem). Turklāt par piemiņu paliks daudz fotogrāfiju un 20 minūšu videofilma, kuru jaunajā mācību gadā ticības mācības stundā varēs noskatīties visi gribētāji.

Lūk, cik lietderīgi pagāja viena diena mūsu dzīvē. Vakarā par to jau zināja mūsu radi un draugi, kuri sagaidīja mūs mājās, Krāslavā. Bet tagad zināsiet arī jūs!

Ēriks ZAIKOV SKIS, Viens no laimīgajiem ekskursijas dalībniekiem, divu bērnu tēvs, Varavīksnes skolas sākumklašu skolotājs un bērnu sociālās rehabilitācijas centra “Mūsmājas” ticības mācības pasniedzējs