Mākslinieks, kurš uzrakstīja vēsturi

MateikoTieši te 1838. gadā ērģelnieka un mūzikas skolotāja Franciska Matejko ģimenē piedzima zēns, kuru nosauca par Janu. Kupla bija muzikanta Matejko ģimene. Joks vai, vienpadsmit bērnu! Māmuļai Joannai galva gāja riņķī no bērnu palaidnībām un nedarbiem. Gan vecākais dēls Františeks pārsit degunu kaimiņpuikam, gan jaunākais Jančiks pārnes mājās kaut kādas grabažas. Pārnāk tēvs pēc mācībām un sāk audzināt. Bet kur nu, kamēr vienu audzināsi, tikmēr trīs citi jau kaut ko pastrādā. Lai arī ērģelnieks Francis dusmojas, tomēr saprot, ka viņa ģimenē aug labi bērni, un tā ir liela un laimīga, bet ja puikas palaidņojas, nekas, gan jau izaugs un nāks pie prāta... Tikai Jančiks aug kaut kāds dīvains. Ko viņš atradis šo veco lukturu, kurpju un zābaku vākšanā. Māja jau pilna ar vecām mantām, pat neērti no kaimiņiem. Kur tikai viņš tās salasa? Bet šajā laikā Jančiks Matejko klusi sēdēja kaktā un aplūkoja senlaicīgu kniepadatu, kuru viņam laimējās atrast grāvī pie pilsētas vaļņa...

Skolā Jančikam bija garlaicīgi. Stundās viņš pastāvīgi kaut ko zīmēja, īpaši neiedziļinoties skolotāja sacītajā. Nepatikšanu bija atliku likām. Vienīgais, kas varēja saistīt viņa uzmanību, bija Polijas vēsture. Te viņš bija gatavs klausīties stundām ilgi, neatraudams skatienu no skolotāja. Pēc mācībām Jančiks nesteidzās uz mājām. Mājās tēvs atkal liks mācīties mūziku, tas ir vēl garlaicīgāk nekā skolā... Labāk jau paklejot par vecām pilsētas ielām... Tāda ir šī dzīvā vēsture...

Lūk, vecā rātsnama tornis, tieši te uzticību poļu tautai zvērēja Tadeušs Kostjuško, bet te, Brackas ielā, kādreiz uz ceļiem vecā karaļa Sigismunda priekšā stāvēja dižais teitoņu maģistrs Albrehts Gogencolerns, viņš zvērēja uzticību Polijai. Bet tagad tā ir visbriesmīgākā vieta pilsētā. Sukoņņicu, vecās vadmalu tirgus rindu ēkas dienvidu pusē, ejā pie sienas karājas nazis... Tas pats, ar ko senos laikos nogrieza ausis tirgus zagļiem. Krakovas bērni bieži skrēja šurp, lai paskatītos uz šo veco likuma rīku un uz visiem laikiem atcerētos, ka zagt ir slikti... Laiks rit, bet uz mājām iet nemaz negribas. Krēslā Jančiks nonāca līdz karalienes Vandas kurgānam. Atcerējās leģendu, kuru kādreiz dzirdēja no vecā būvapkaluma preču tirgotāja laukumā.

Senos laikos karalim Krakam bija meita, skaistule Vanda. Viņu iemīlēja vācu bruņinieks Ridigers. Lai dabūtu karaļmeitu Vandu par sievu, bruņinieks devās karā pret Krakovu. Pilsētas iedzīvotāji aizstāvēja savu brīvību. Lai vairāk nekad nepakļautu savu dzimteni briesmām, karaļmeita Vanda ielēca Vislas ūdeņos...

Mājās Jančiks pārradās jau tumsā. Tad gan viņš dabūja sutu no tēva, taču jaunais delveris iemiga laimīgs un sapnī redzēja veco Kraku, karali Sigismundu, ģenerāli Kostjuško...

Līdzko Jančikam apritēja 14 gadu, viņš paziņoja tēvam, ka vēlas stāties daiļmākslas skolā, lai kļūtu par mākslinieku. Tēvs viņu negribēja pat klausīties: “Kas tad tā ir par mākslu? Ar mūziku gan tu vienmēr nopelnīsi maizi. Bet ar mākslu? Visu mūžu tā arī nodzīvosi kā lupatlasis!” Jaunais Matejko bija spītīgs. Viņš riskēja doties pie pazīstamā meistara Voiceha Statlera, kurš strādāja par pasniedzēju Krakovas daiļmākslas skolā. Pans Voicehs, apskatījis Jančika darbus, bez garām runām uzņēma viņu savu audzēkņu pulkā. Jau toreiz bija skaidrs, ka kādreiz šis domīgais jauneklis padarīs Poliju slavenu.

Ritēja gadi. Jančiks izauga, kļuva par vīru, viņa darbi izraisīja gan negācijas un zobgalības, gan sajūsmu.

Beidzis skolu, Matejko devās pilnveidot savu meistarību uz Minheni un Vīni. Līdztekus mākslas nodarbībām viņš dedzīgi apguva dzimtās Polijas vēsturi. Uz audekla un papīra no senām gravīrām, monētām, manuskriptiem un zīmogiem viņš centīgi gleznoja Polijas karaļus, bīskapus, magnātus. Radīja unikālu poļu tautas tērpu galeriju. Un nodevās sapņiem... Sapņiem par brīvu un dižu Poliju...

1863. gada sacelšanās iedvesmoja jauno mākslinieku. Tieši tolaik viņš radīja savas pirmās vēsturiskās gleznas. Bet... Sacelšanās tika apspiesta. Polija karātavās, apmēram 20000 izsūtīto uz Sibīriju... Tagad Jānis Matejko par savu pilsoņa pienākumu uzskatīja atbalstīt poļu patriotisko garu. Viņš radīja gleznas, kurās stāstīja par Polijas dižajām uzvarām, par, viņaprāt, galvenajiem Rečas Pospolitas vēsturiskajiem notikumiem.

Apskatot meistara sarežģītās, daudzfigūru monumentālās gleznas, Polijas vēstures notikumi kļūst pārsteidzoši reāli, emocionāli un teatrāli. Lūk, vecais karalis Sigismunds, kurš pieņem teitoņu ordeņa maģistra uzticības zvērestu, bet te, lūk, Stefans Batorijs pie Pleskavas. Slaveno karavadoni, kurš piespieda Ivanu Bargo noslēgt ar Poliju tai izdevīgu mieru, skatītājs redz kā dižu augstmani, kurš žēlsirdīgi pieņem pleskaviešu dāvanas. Bet, lūk, Vladislavs Jagello, talantīgs karavadonis, kurš sakāva teitoņus Grīnvaldes kaujā.

Glezna “Polijas pagrimums” pelnījusi īpašu uzmanību. Mūsu priekšā “Dalījuma seims”, kas likumdošanas kārtā apstiprināja Polijas pirmo dalīšanu. Trīs “melnie ērgļi” (Prūsija, Austrija un Krievija) sadalījuši savā starpā visu Polijas karalistes teritoriju. Nebija daudz tādu drosmīgo, kuri uzdrošinātos atklāti cīnīties pret spēcīgo lielvalstu patvaļu. Viens no viņiem, Tadeušs Reitāns, Lielās Lietuvas kņazistes Novogrudas vojevodistes deputāts. Kad visi protesti un juridiskie argumenti bija izsmelti, Tadeušs Reitāns metās pie zāles durvīm un mēģināja aizturēt seima dalībniekus ar kliedzieniem: “Nogaliniet mani! Nenogaliniet Tēviju!” Glezna atstāj ļoti spēcīgu iespaidu...

Varētu nosaukt vēl Nikolaja Kopernika vēsturisko portretu, lielisko pašportretu. Katrs Jana Matejko darbs pelnījis uzmanību, katrs atstāj spilgtu iespaidu...

Matejko jaunradi pieņēma ne visi kritiķi. Pat viņa skolotājs Statlers, ieraudzījis gleznu “Polijas pagrimums”, dzēlīgi norādīja: “Krēsli, kājauti vien...” Taču tieši lielā poļu mākslinieka darbu detaļu vēsturiskā precizitāte un skrupulozums arī ļāva viņam iegūt glezniecības vēsturnieka slavu.

Talantu vienmēr pamana. Kritiķi nekad nevarēja apstrīdēt Jana Matejko unikālās spējas. Pateicīgos skatītājus viņa gleznas atrada vienmēr. 1873. gadā Jančiks Matejko kļuva par Krakovas daiļmākslas skolas direktoru. Šajā postenī viņš bija 20 gadus, līdz pat savai nāvei.

Tagad par galveno. XIX gadsimta 80. gadu sākumā Krakovas daiļmākslas skola saņēma pasūtījumu: altāra gleznu Krāslavas baznīcai. Pats direktors izgatavoja skici, darbu uzticēja vienam no labākajiem skolas profesoriem un viņa audzēkņiem. Personīgi vēroja gleznas tapšanas gaitu. Tad izdarīja pāris triepienus ar otu, un jaunais darbs tika pabeigts 1884. gadā: “Svētais Ludviķis dodas krusta karā”. Glezna tika satīta rullī un nosūtīta pasūtītājam... Septiņpadsmit gadu aizritēja kopš tā laika, kamēr dižā mākslinieka skolas šedevrs ieņēma pienācīgu vietu mūsu baznīcas altārī. Gleznas piegāde ieilga, vēlāk ilgi gaidīja rāmi... Tad atkal bija jauna aizkavēšanās... Kas to lai zina, kāpēc tik ilgs izrādījās Svētā Ludviķa ceļš uz Krāslavu...

Neapstrīdams ir viens — nu jau vairāk nekā simts gadu katrs interesents var tīksmināties par šedevru, kam pielicis roku dižais meistars, talantīgais vēsturnieks, Polijas patriots Jans Matejko...

Krakovas daiļmākslas skolas direktors nomira 1893. gadā savās mājās Floriana ielā, Krakovā... Mājā pašlaik atrodas muzejs... Pavisam blakus strādā krodziņš “Mihalika bedre”, kas tika atvērts divus gadus pēc Jana Matejko nāves. Te pulcējās agrāk un pul-cējas tagad jaunie mākslinieki, dižā meistara audzēkņi. Pirms simts gadiem, kad pietrūka naudas samaksāt par alu un barankām, kā ķīlu apmeklētāji atstāja savus darbus. Krodziņa īpašnieks bija piekāpīgs cilvēks, viņa iestādi mākslinieki mīlēja, un drīz “Bedre” pārvērtās par mākslas galeriju. Tagad šis krodziņš ir iemīļota Krakovas bohēmas vieta. Te notiek koncerti, literārie vakari, izstādes... Gan tornis tirgus laukumā savā agrākajā vietā, gan Sukoņņicas, kur joprojām notiek rosīga tirdzniecība, gan karaļa pils, kas lepni paceļas pār pilsētu... Krakovas dzīve joprojām ir rāma un cienīga. Kāds no poļu rakstniekiem ir teicis: “Kurš Varšavā nebrauc, tas skrien, bet kurš neskrien, tas stāv un tirgo vai sēž un diedelē. Turpretim Krakovā visi iet bez steigas, kā pastaigājoties, gluži kā pēc svētdienas dievkalpojuma.” Lūk, tāda ir šī pilsēta. Jančika Matejko, čeha un vācietes dēla, dižā poļu mākslinieka, vēsturnieka, patriota dzimtene.

Andrejs JAKUBOVSKIS