Sarkanais lakatiņš

Pirmkārt, velobraucieni pa šķēršļotu apvidu ir eksāmens ne tikai sportistiem, bet arī mums, fotokorespondentiem. Iemūžināt efektīgu kadru nav viegls uzdevums, it sevišķi sliktos laika apstākļos. Otrkārt, lai izjustu dzīves pulsu, korespondentam allaž der retumis pabūt jauniešu vidē.

Ilggadējais žurnālista darba stāžs man dod pilnas tiesības izteikt savu viedokli par jaunatni. Tad, lūk, gan neaizmirstamajā manas jaunības laikā, gan arī pirms trīsdesmit un divdesmit gadiem jaunatne bija līdzīga. Visu laiku puišu un meiteņu galvenā īpašība ir dedzīga vēlēšanās pievērst sākumā vispārējo, pēc tam arī pretējā dzimuma vienaudžu uzmanību. Šim nolūkam arī tiek izraudzīta efektīga sporta forma un moderni divriteņi, bet jau pēc tam tiek uzstādīti rekordi sporta sacensībās. Panākumus komandu vērtējumā allaž nodrošina spilgtas personības. Visu to tā arī dēvē par jauniešu maksimālismu šī vārda visskaistākajā nozīmē.

Starp citu, Ignalinā jaunā krāslaviešu komanda uzreiz pievērsa sev vispārēju uzmanību. Mūsu meitenes izpelnījās ne mazums komplimentu gan no lietuviešiem, gan no baltkrieviem. Turklāt uz nakts diskotēku mūsējie ieradās, izgreznojušies ar spīdīgu bižutēriju, līdz ar to galīgi šokēja visus velofestivāla dalībniekus.

Pirmajā velobrauciena maratonā Baltkrievijā es iemūžināju lielisku kadru, kur redzama velobraucēja sarkanā tērpā, pārvarot ūdens joslu. Tā jau sagadījās, ka velotūrisma intensīvās attīstības gadā dinamiskais fotouzņēmums tika izmantots Krāslavas rajona ekskluzīvā kalendāra tapšanā. Man, protams, radās vēlēšanās sameklēt noslēpumaino sportisti un sagādāt viņai pārsteigumu. Pirmajā dienā mani vizuālie meklējumi līdz pat velomaratona startam bija bez panākumiem. Atlika tikai cerēt uz baltkrieviem, kuri aizvien vēl nebija ieradušies. Kuplajā sportistu komandā, kuri tika aizkavēti uz robežas, pēkšņi pavīdēja pazīstamā seja.

“Vai Glubokojes trasē jūs bijāt sarkanā lakatiņā?” es jautāju.

“Jā, sarkanais lakatiņš (bandana) ir mans imidžs.”

Pēc piecām minūtēm, kad es pasniedzu Krāslavas suvenīru, svešinieces seja atplauka priekā.

“Vai tad tiešām tā esmu es? Jūs šos kadrus nofotografējāt? Vai var palūgt autogrāfu?”
Izrādījās, ka noslēpumainā velobraucēja ir pārdevēja no Mioriem. Aļesja Gļebko nopietni aizrāvās ar velobraukšanu pirms gadiem septiņiem, kas arī palīdzēja viņai kļūt par visu triju starptautisko velomaratonu dalībnieci. Te jānorāda, ka Baltkrieviju tajā pārstāvēja piecu pilsētu komandas.

Pirmais velotūristu festivāls atgādināja raibu skatu. Bet, lūk, otrajā, it īpaši trešajā velomaratonā pārsvarā dominēja sarkanas krāsas. Domāju, ka te “vainojama” baltkrievu velobraucēja sarka-najā tērpā ar skaistu vārdu Aļesja. Tiesa, pēdējā posmā visa Mioru komanda piedalījās sarkanās cepurītēs ar Eiropas simboliku, kuras uzdāvināja lieliskā veloprojekta organizētāji.

Aleksejs GONČAROVS