Ieskats Krāslavas vēsturē

Kā radās nosaukums Krāslava? Tam ir vairāki izskaidrojumi. Pats izplatītākais — nosaukums Krāslava radies no latgaliešu vārda “krāsls” — krēsls, jo Daugava pie Krāslavas met vairākus lokus, kas pēc formas atgādina krēslu. Tas vēl tiek apstiprināts ar nostāstiem, ka agrāk, kad Daugava vēl bija kuģojama tirdzniecības artērija, daudz plostu uzskrēja uz sēkļiem pie Krāslavas, kas arī veidoja analoģiju vārdam “krāsls” — krēsls.

Otrs izskaidrojums runā par to, ka Krāslavas nosaukums radies no cita latgaliešu vārda “krāsla” — krēsla. Senatnē Krāslavu iekļāva tumši, neizejami meži un to klāja krēsla.

Vēl viens Krāslavas nosaukuma izskaidrojums saistīts ar Polockas krivičiem, kuri pazina tagadējās Krāslavas apkārtni jau 9.-10. gadsimtā, bet varbūt arī agrāk. Viņi Daugavas loku pie Krāslavas sauca “krasnaja lavka” vai “krasnaja lava”, t.i., “Krasnaja” — skaists, “lava” — lāva, krēsls, dotajā gadījumā — skaista vieta.

Vēl vienā ziņā Krāslavas vēsture tajos laikos saistījās ar Polockas vārdu. Pēc seniem nostāstiem 10. gadsimtā Krāslava piederējusi Polockas kņazienei Rognedai Gorislavai, kuru vēlāk apprecējis Kijevas kņazs Vladimirs, 988. gadā, pieņemdams kristietību Krievijā. Par Rognedas dzīves vietu Krāslavā tiek norādīts Teātra kalns, kurš savu nosaukumu gan ieguvis daudz vēlāk, kad 18.-19.gadsimtā Krāslavu pārvaldīja Plāteru dzimta. (Toreiz uz kalna atradusies tā saucamā “stodola” — liela klēts graudu uzglabāšanai, kurā rīkoti arī teatrāli uzvedumi. No tā kalns un iela ieguvusi Teātra kalna un ielas nosaukumu). Tādā veidā ar Rognedas Gorislavas vārdu saistās ceturtais Krās-lavas nosaukuma rašanās izskaidrojums. Tāpēc katrs no mums sev par pareizāko un tuvāko var uzskatīt jebkuru no iepriekš minētajiem.

Precīzākas ziņas par Krāslavu attiecas uz 16. gadsimtu, kad 1558. gadā tā nonāk Engelberta Plumpera, bet 1569. gadā Kurzemes hercogistes kanclera Miķeļa de Brunova īpašumā, ko 1603. gadā ar speciālu mandātu apstiprināja Polijas karalis Sigismunds III.

1599. gadā Krāslavu sauc par pusmuižu. 16.gadsimtā te jau atradies neliels koka katoļu dievnams.

1636. gada 26. oktobrī Vilhelms de Brunovs pārdeva Krāslavu Ludings-hauzenu-Volfu dzimtai. 1676. gadā pusmuižas nākamais īpašnieks jezuīts Jeremijs Ludingshauzens uzceļ katoļu draudzei samērā lielu krusta formas koka baznīcu.

Tanī pašā 1676. gadā Ludingshauzenu-Volfu dzimtas pārstāvis ar dāvinājuma aktu nodod Krāslavu de Kosu dzimtai, ko 1681. gadā apstiprina Polijas karalis Jans III Sobeskis.

“No 1725. gada Krāslava pieder Čapsku dzimtai, no kuras 1729. gada 25. janvārī par 14000 dālderiem to nopērk Johanns Ludvigs Plāters (1693-1736), Latgales un Daugavpils stārasts. Tajā pašā gadā viņš pārceļas no Indricas muižas uz Krāslavu, kura pieder viņa pēctečiem gandrīz divsimt gadus — līdz pat īpašuma atsavināšanai pēc Pirmā pasaules kara.

1729. gadā Krāslavu apstiprināja par miestu, tajā atradās 47 ēkas, no kurām tikai dažas bija mūra — muižnieku viesnīca “Livonija”, zirgu pasta stacija, graudu noliktava, divi krogi. Tika uzcelta arī aptiekas ēka, kura savas funkcijas saglabājusi līdz mūsdienām.

Konstantīns Ludvigs Plāters (1722-1778) 1736. gadā mantojis Krāslavu no tēva un ieguvis tai Magdeburgas tirdzniecības un pašpārvaldes tiesības. No Polijas un Vācijas uzaicinātie amatnieki sadarbībā ar vietējiem arodu meistariem organizē tepiķu, samta, katūna, dažāda veida ieroču, ratu, zelta un sudraba izstrādājumu, spēļu kāršu, krāsns podiņu un citu izstrādājumu izgatavošanu, kuriem liels noiets bija Krāslavas ikgadējos četros gadatirgos.

1755. gadā pēc itāļu arhitekta Antonio Parako projekta uzsākta mūra katoļu baznīcas celtniecība, kura turpinājās līdz 1767. gadam. Sākotnēji baznīcu bija paredzēts veidot kā Inflantijas katedrāles baznīcu, jo par tās nodibināšanu bija saņemta Romas pāvesta bulla, paredzot bīskapa rezidenci Krāslavā. Taču šī doma neīstenojās un līdz ar to baznīcas celtniecībai pietrūka līdzekļu. Neuzcēla projektā paredzētos divus torņus.

Vienlaicīgi ar baznīcas celtniecību notiek arī semināra ēkas celtniecība, kas atrodas blakus baznīcai. Krāslavas garīgo semināru tā pastāvēšanas laikā pabeiguši 153 garīdznieki, no kuriem daudzi vēlāk darbojās Latgalē.

Ap 1750. gadu Krāslavā Konstantīns Ludvigs Plāters sāka celt divstāvu mūra ēku ar mansarda jumtu — grāfu rezidenci, kuru galīgi uzbūvēja 1791. gadā. Arī pils būvēta pēc Venēcijas arhitekta A. Parako projekta.

Apkārt pilij ierīkots 22 hektāru liels parks, kuru apjoza mūra žogs. Parkā veidoti dīķi, grotas — nelielas formas arhitektūras veidojumi ar rotaļu alām. Oranžērijās audzēja vīnogas, aprikozes, ananasus un citus siltummīlošus augus. No ārzemēm ievesti reti koki un krūmi.

1923. gadā Krāslavai piešķīra pilsētas tiesības, tā ieguva arī savu ģerboni, kurā attēlota laiva ar pieciem airiem, kas simbolizē Krāslavā dzīvojošās tautības: latviešus, krievus, baltkrievus, ebrejus, poļus.

Pašlaik Krāslavas pils ir Krāslavas novada domes īpašums. Tiek izstrādāta pils atjaunošanas tehniskā dokumentācija, tāpēc ir pamats cerēt, ka jau tuvākajā laikā pilī skanēs tās apsaimniekotāju jautrās balsis.

Valdemārs GEKIŠS