Pēc raksta publicēšanas (Rezonanse)

Bet... Pirms 50 gadiem šajā nolaistajā saimniecībā ar tukšu kasi par priekšsēdētāju kļuva pavisam cits cilvēks — Vasīlijs Sokolovs. Trofimovičs — tā tēvavārdā viņu vēlāk godāja visi līdz mūža pēdējām dienām.

Blakus strādāja pieredzējuši speciālisti, kuri turpmāk uz ilgiem gadiem kļuva par draudzīgu kolektīvu. Daudz kas tika sākts no nulles. Jaunieši brauca projām. Vasīlijs Trofimovičs apbraukāja katru viensētu, meklēja kontaktus ar cilvēkiem.

Nostiprinājās nelielas nozares: dārzkopība, biškopība, trušu audzēšana, aitkopība, putnkopība utt. Izremontēja klubu, kur pēc tam ritēja rosīgs darbs. Sāka strādāt pārvietojamā bibliotēka.

Atceramies kolektīvos braucienus ar dziesmām izrotātajās kravas mašīnās uz Krāslavu, uz Draudzības kurgānu.

Agri no rīta, tikko svīda gaisma, priekšsēdētājs jau apbraukāja visus iecirkņus jāšus zirga mugurā. Kad sākās pavasara darbi, sēja, ražas novākšana, siena pļauja, viņš varēja parādīties jebkurā diennakts laikā. Viņu meklēt nevajadzēja. Tā ka šajā saimniecībā tajos gados bija arī citi vadītāji.

Drīz vien tika atjaunoti galvenie ceļi, uzsākta fermu celtniecība. Slaucējām parādījās jauns specapģērbs. Tika radītas mehāniskās darbnīcas, kuru teritorijā kārtīgi izvietota stāvēja kolhoza tehnika. Lai gan bija grūti, taču tika iegādāta arī jauna tehnika.

Tika uzcelts jauns veikals ar plašāku preču sortimentu. Zatišjes ciemā tika uzsākta pirmās daudzdzīvokļu mājas celtniecība, lai radītu labākus apstākļus jaunajām ģimenēm.

Nepalika bez uzmanības arī vietējā Niedricas pamatskola, kur par pirmo skolotāju bērniem bija Juzefa Dibaņina. Taču šī tēma pelnījusi atsevišķu rakstu Skolotāju dienas priekšvakarā.

Vasīlijs Sokolovs redzēja un vērtēja meistarus, strādīgus cilvēkus un labus speciālistus. Viņš cienīja vietējo iedzīvotāju, vecticībnieku draudzes parašas. Uzturēja sakarus ar vietējā dievnama mācītāju. Diemžēl tagad šī baznīca ir galīgi sabrukusi. Bijušie draudzes locekļi meklēja iespēju atjaunot kaut ko, taču veltīgi. Astotajā martā visas sievietes, protams, saņēma dāvanas.

Septiņdesmitajos gados sākās mazo kolhozu apvienošana lielākos...

Par nelielo kolhozu “Astotais marts” daudz kas jau ir aizmirsts. Sabrūk ēkas, no sādžām paliek nosaukumi vien. Cilvēki izbrauca. Taču viņu sirdīs palika tas sirsnīgums, patīkamas atmiņas, labas attiecības, un tas uz visiem laikiem. Nekādu īpašu nopelnu Vasīlijam Trofimovičam nebija. Vienkārši viņš bija cilvēks ar dāsnu dvēseli, kolektīva kodols.

Starp citu, varbūt mednieki atcerējās delikāto cilvēku un asprātīgo anekdošu stāstītāju Trofimoviču? Varbūt ir vērts radīt mazas kolektīvās saimniecības laukos? Tikai ejot kopsolī ar laiku...

Astoņi paraksti