Uz tēva zemes

Garš ir piena ceļš no zemnieka līdz veikalam. Šis derīgais produkts paspēj iziet caur daudzām rokām, gūstot aizvien lielāku cenu. Šoreiz devāmies uz vietu, no kurienes iztek viens no šādiem strautiņiem.

Ūdrīšu pagastā ir Ludvikovas ciems. Tur dzīvo Pēteris Ločs. Viņš saimnieko uz savu senču zemes. Nesen Pēterim apritēja 82 gadi. Kopā ar savu dzīvesbiedri Janīnu mūsu varonis kopj savu lielo saimniecību, kurā ir 5 govis, zirgs, cūkas, vistas, 26 hektāri zemes, kur tiek audzēti gan kartupeļi, gan kukurūza, gan auzas, gan mieži, savu tiesu aizņem ganības... Viņš ceļas plkst. 5.00 no rīta, bet pie miera dodas ap pusnakti. Deviņdesmito gadu sākumā, kad vēl bija kolhozi, viņu saimniecība realizēja 18 tonnu piena. Tas sacēla lielu troksni. Kā tad tā? Viena kolhoznieka saimniecība saražojusi tādu piena daudzumu, cik spēj dot neliels kolhozs! Tāds, lūk, stāsts...

Daudzi kaimiņi pašlaik brīnās par Pētera izturību un darba spējām. Viņš arī pats brīnās. Patiesībā “šķirstiņš” atverams vienkārši.

Kādreiz tēvs mācīja dēlu saimniekot tā, lai nebūtu kauns skatīties acīs cilvēkiem. Padomju laikos mūsu saimnieks strādāja kolhozā par brigadieri. Bija labāko skaitā. Savā ilgajā mūžā šis cilvēks ir pieradis strādāt pēc labākās sirdsapziņas. Lūk, arī viss noslēpums. Jau cik reižu dzīvesbiedri Loči gatavojās sašaurināt savu saimniecību vai arī vispār novelt šo smago nastu, taču aizvien nekā. Piemēram, nolemj samazināt lopu skaitu, bet te piedzimst teliņš: tik skaists, tik mīļš, ka nekādi neceļas roka atdot to vai pārdot. Pašlaik dzīvesbiedri realizē litrus astoņdesmit teicamas kvalitātes piena dienā. Piena ir gana gan teļiem, gan suņiem, gan arī kaķiem, kuru sirmgalvju sētā ir apmēram piecpadsmit!).

Ar darbiem saimniecībā klājas smagi. Protams, arī dēli palīdz, kā vien var, bet vienalga ir grūti. No agra rīta līdz vēlam vakaram Pēteris ar dzīvesbiedri rosās saimniecībā, atstājot tikai pāris stundas diendusai. Viņiem vienkārši nav laika domāt par atpūtu. Vakaros, ja vien izdodas, skatās televizoru. Galvenokārt “Panorāmu”, retāk arī ko citu...

Dzīve zemniekam nav viegla. Cenas aug ar pārsteidzošu regularitāti, ko nevar teikt par piena iepirkuma cenu. Lai gan naudas Loču ģimenē netrūkst, tomēr nepatīkami. Piens grūti nāk... Bet visvairāk Pēteri Loču uztrauc dzimto vietu nākotne. Jaunatni ne ar kādiem labumiem nepievilināsi strādāt laukos. Drīz vien, izņemot sirmgalvjus, arī neviens nepaliks. Bet gadi rit...

Loču ģimene regulāri, katru svētdienu un svētku dienās, apmeklē baznīcu. Nesen Izvaltas baznīcas remontam (tās draudzes loceklis bija vēl mūsu varoņa vectēvs) Pēteris ziedoja pieklājīgu summu. Savu priesteri viņš slavē: lietišķs un nekad neatsakās palīdzēt! Mēs atvadījāmies ilgi. Saimnieks aizvien runāja un runāja: par jaunatni, par zemnieka dzīvi, par karu. Katrā viņa teiktajā vārdā patiesība, dzīves pieredze un ģenētiska nepieciešamība strādāt.

Lai Dievs dod veselību šai strādīgajai un stiprajai ģimenei, kura rada mazo piena strautiņu.

Andrejs JAKUBOVSKIS