Māmiņas un bērni kopā uz nodarbībām

Un tas viss notiek, pateicoties mūsu aktīvajai pagasta sociālajai darbiniecei Anitai Ratkevičai. Visu projekta dalībnieku vārdā liels paldies tev, Anita, par tavu gribasspēku palīdzēt mums uzzināt kaut ko jaunu un noderīgu, iesaistot mūs dažādos projektos. 2006. gada oktobrī iesākās Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības, kuras partneris ir Latvijas Lauku sieviešu apvienība, projekts “Vecāku no laukiem sociālā integrācija”. Šī projekta mērķis bija veicināt laukos dzīvojošo vientuļo, daudzbērnu, pēc bērna kop-šanas atvaļinājuma un citu sociālajam riskam pakļauto vecāku zināšanu un prasmju pilnveidošana un iesaistīšana darba tirgū, līdz ar to mazinot bezdarbu. Celt projekta dalībnieku pašapziņu, paaugstināt viņu saskarsmes prasmes, veicināt sabiedrisko aktivitāti. Projekta laikā notika šādas nodarbības. “Es darba tirgū”, ko vadīja Jeļena Paškeviča. Ar juridiskajiem jautājumiem iepazīstināja Kaspars Ratkevičs. Par vardarbību ģimenē kā par vienu no sociālās izstumtības faktoriem stāstīja Raisa Vagale. Par veselības izglītību Marija Micķeviča. “Es un sabiedrība” (psiholoģe Ilga Stikute). “Bērnu audzināšana ģimenē galvenie mehānismi un bērnu drošība” — Ērika Geka. “Iepazīsti sevi” (Anita Ratkeviča). Pēc īsa ievadkursa datorapmācībā, ko vadīja Edvīns Vecelis, sešas projekta dalībnieces turpināja datorzinību apguvi, ko piedāvāja NVA — 120 stundu apjomā.

Pats patīkamākais ir gala rezultāts: divi cilvēki ir iekārtojušies algotā darbā, trīs pieteicās apmācības kursos — viena par auklīti un divas par pavāra palīgiem. Visu šī projekta dalībnieku vārdā sirsnīgi gribu pateikties visiem, kas vadīja šīs nodarbības. Bija ļoti patīkami un interesanti, arī noderīgi, jo daudzu cilvēku dzīve ir mainījusies.

Viņi ir kļuvuši drošāki, daudzi ir sapratuši, ka arī viņi ir talantīgi un vajadzīgi sabiedrībai. Nemaz dzīve nav tik pelēka, kā līdz šim domājām, tā tiešām ir krāsaina un skaista, tikai jāprot to saskatīt. Kamēr vecāki apmeklēja nodarbības, bērniņi varēja spēlēties dienas centra spēļu istabā, kur viņus pieskatīja Marija Čerņenoka. Projektā bija paredzēts arī pieredzes brauciens uz veiksmīgu saimniecību vai uzņēmumu. Mēs nolēmām apskatīt savu mīļo Latgalīti. Pirmā, kurp devāmies, bija Līvānu stikla fabrika. Muzejs mūs iepriecināja ar savu stikla trauku milzīgo izstādi. Ieraudzījām kādreiz vēl tālo kolhozu laiku kristāla vāzes un glāzes, kas tolaik bija liels deficīts. Redzējām cepumu traukus, akvārijus, ziedus un pat piecdesmitajos gados ražoto stikla mušķērāju un citas interesantas lietas. Tomēr man interesantākais bija pavērot pašu procesu, kā veidojas stikla trauki. Mazu stikla masu izņem no krāsns, izpūš vajadzīgo formu, izkarsē, nomazgā, iepako un aizved uz noliktavu. Tas viss ir roku darbs. Citus traukus izbrāķē, un atkal viss process sākas no jauna. Tālāk ceļš veda uz Preiļiem. Mēs uzzinājām, ka tur veiksmīgi ar savu ļoti interesanto biznesu nodarbojas Jeļena Mihailova. Piebraukuši pie vārtiem, sapratām, ka esam “mini karaļvalstī”.

Pilis ar grezniem spīdīgiem tornīšiem un zvaniem, tiltiņi, karietes, dzirnaviņas, apžogojums jau pirmajā brīdī mums lika saprast, ka te darbojas talantīgs cilvēks. Vēl lielāks izbrīns bija tad, kad uz-zinājām, ka šo karaļvalsti ir uzcēlusi pati Jeļena ar savām rokām. Kad iegājām mājā un ieraudzījām tērpus, nudien mutes palika vaļā. Viņa modelē un šuj vienreizējus seno laiku tērpus. Tie, kas vēlas, var pielaikot un nofotografēties šajos tērpos. Mūsu sievietes ar prieku izmantoja šo izdevību. Es tiešām jutos kā sensenos laikos, kad valdīja karaļi. Vēl mums parādīja lelles, ko Jeļena arī šuj pati.

Tad devāmies uz Aglonu, kur ar sirds siltumu un maizes smaržu mūs uzņēma “Aglonas maize” saimniece Vija Ancāne. Ar viņu es iepazinos kādā izstādē Igaunijā, tolaik Vija tikai cepa maizi. Tagad viņai ir maizes muzejs un veikaliņš turpat maizes ceptuvē. Viesmīlīgā saimniece ļoti interesanti stāstīja mums par senajām maizes tradīcijām, parādīja rudzu graudus un iedeva pagaršot rudzu maizīti, uzcienāja ar garšīgu, veselīgu zāļu tējiņu ar medu un smaržīgu pīrāgu. Ejot laukā, ieraudzīju maiznīcas karogu, uz kura bija rakstīts “Lai katrā ģimenē un sētā ir galdā rudzu maize svētā”. Patiešām Vijas rudzu maize ir ļoti garšīga. Tā man atgādināja vecmammas kādreiz pašu mājās cepto maizīti. Novēlam Vijai, lai viņas ceptuvē nekad nebeidzas ieraugs.

Ekskursijas noslēgumā devāmies pie Čertoka ezera, kur ieturējām, launagu. Svaigā gaisā bija labāka ēstgriba. Katrs ar sajūsmu stāstīja par to, kas vairāk iekritis sirdī.
Liels paldies Skaistas pagasta padomei un šoferītim Jānim Saksonam par šo burvīgo braucienu.

Skaistā bijām pie enerģiskās Viktorijas Lenes kafejnīcā “Viktorija” un pie Ivetas Leikumas veikalā “Raibums”, kuras dalījās savā personīgajā pieredzē, kā viņas uzsāka savu biznesu.

Noslēguma balle bija Skaistas tautas namā. Svinīgajā daļā apliecību izsniegšana, pateicības vārdi un ziedi Anitai Ratkevičai no projekta dalībniekiem un pagasta priekšsēdētājas Gundegas Grišānes. Līnijdeju grupas “Harmonija” uzstāšanās, bērnu dziesmas un dzejoļi, skečs par lielo rāceni. Pēc tam dejas, rotaļas. Visiem bija ļoti jautri. Mazākie bērniņi noguruši aizmiga māmiņām uz rokām. Es uzskatu, ka tas ir vienkārši kolosāli, ka bērniņi vienmēr varēja nākt līdzi māmiņām gan uz nodarbībām, gan arī kopā atpūsties.

Projektu beigās bija ļoti interesants izbrauciens pa Dridzi ar plostu. Visi projekta dalībnieki kopā ar saviem bērniņiem vairāk kā stundu uz plosta apskatīja Dridža skaistos krastus un salas. Braucot izvērtējām, ko ieguvām projekta laikā, ko gribam vēl mācīties, katrs rakstiski izteica novēlējumu.

Pēc tam aizpildījām anketas, kur rakstījām savus individuālos attīstības plānus, izglītojošos plānus un plānu darba iegūšanai.
Paldies jums visiem, un lai pietiek spēka un izturības darboties, un darīt labu citiem, neprasot par to atpakaļ neko.

Gunta ĻAKSA-TIMINSKA