Divkārt sudraba gads

Šī rubrika laikrakstā “Ezerzeme” parādījusies jau sen. Dažādi veidojas to cilvēku likteņi, kuri labākas dzīves meklējumos uz īsāku vai ilgāku laiku atstāj Latviju ar tās daudzajām problēmām.

Pirmo publikāciju par Latvijas iedzīvotājiem, kuri kļuva par citas valsts pilsoņiem, es uzrakstīju tieši pirms piecpadsmit gadiem. Mani ļoti labie paziņas krāslavieši Valen-tīns un Ināra Netceļi šo atbildīgo lēmumu pieņēma bez ilgas svārstīšanās. Toreiz mūsu valsts nākotne bija neziņā tīta, bet vācietis Valentīns jau zināja par pārceļotāju dzīvi Vācijā, tā teikt, no pirmavota. Agrāk uz turieni no Balviem aizbrauca viņa vecāki.

Pieņemot apzinātu lēmumu, kopā ar jaunajiem Netceļiem uz Vāciju aizbrauca Ināras jaunākā māsa Ieva. Visi viņi šajos gados pilnībā integrējās civilizētajā sa-biedrībā. Pavāra specialitāte (agrāk Ināra bija izgājusi Krāslavas sabiedriskās ēdināšanas lielisko skolu) noderēja arī Vācijā, kur viņa iekārtojās prestižajā firmā “Keimann System”, kas apkalpo aviolīnijas. Labs amats arī viņas dzīvesbiedram: viņš ir loģistikas kalpotājs. Meita Ingrīda pabeidza desmito klasi. Ieva, ieguvusi izglītību, pašlaik strādā banku sistēmā, apprecējusies. Visi bijušie krāslavieši veiksmīgi atrisināja dzīvokļa jautājumu.

Pastāvīgi apciemojot Krāslavu, Ināra un Valentīns nezaudēja sakarus ar mani, tāpat kā ar citiem saviem labajiem paziņām un draugiem. Pirmo reizi viņi atbrauca uz Krāslavu ar ceriņkrāsas “Mazdu”, vēlāk — ar sarkanu “Hondu” un sudrabkrāsas “Audi”, bet tagad lepni vizinās ar ķiršu krāsas “Mercedes”. Uz tā jumta greznojas Vācijas karodziņš, ar ko viņi ļoti pārsteidza savus bijušos novadniekus.

Būdami sabiedriski un mīļi cilvēki, viņi arī pēc ilga laika nezaudēja savus draugus. Lieta tāda, ka Valentīns agrāk bija lielisks basģitārists, spēlēja vairākos kāzu orķestros, bet muzikantu brālībai raksturīgas stipras saites. Šis gads dzīvesbiedriem Netceļiem ir īpašs: jūlijā viņi svinēja sudrabkāzas. Sākumā viņi plānoja sarīkot banketu Vācijā un tieši no turienes atsūtīja ielūgumu arī man. Taču traucēja darbi, es atteicos. Acīmredzot tā rīkojās arī citi ielūgtie no mūsējiem, kas pamudināja sudrabkāzu rīkotājus atzīmēt šo notikumu līgavas dzimtenē. Pats par sevi saprotams, ka lielākā daļa viesu bija muzikantu ģimenes: Rustamovi, Grecki, Spiridovski, Petunovi, Kučini, Magidasi un vēl Vladimirs Ivanovs, Mihails Pitrāns, Jevgēnijs Tadello... Var iedomāties, cik jautri bija, ja jau ieradās septiņi desmiti viesu. Bija daudz radu, jo Butānu ģimenē bez Ināras ir vēl trīs māsas un brālis. Visi viņi, izņemot Ievu, kurai neļāva atbraukt darbi Vācijā, bija visdārgākie viesi sudrabkāzās. “Jaunlaulātie” bija baltos tērpos. Sāka skanēt mūzika, tad svinību gaviļnieki saņēma sirsnīgus apsveikumus, ziedus un dāvanas. Galds vai lūza no ēdienu pārpilnības: Ināras draudzene, ēdamnama šefpavāre Viktorija Ižika visu organizēja pēc augstākās klases. Arī dzērieni bija atbilstoši jebkurai gaumei: ārzemju vīni, krievu degvīns, atdzesēts Bavārijas alus mucās, kas tika piegādāts no Vācijas. Pārsteidzoši bija tas, ka laika zobs nemaz nav skāris Ināru: viņa saglabājusi daiļumu, ar ko apbūra Valentīnu tieši pirms divdesmit pieciem gadiem. Pat “riskantā” pavāres profesija nemaz nesabojāja stāju. Arī viņas dzīvesbiedru gadi skāruši tikai mazliet: baltais uzvalks vīrieti padara jaunāku.

Nezinu, kā citiem, bet man vairākkārt laimējās dejot ar līgavu. Cik burvīga bija mūzika... Arī Valentīnu muzikanti neizlaida no sava pulka. Ne mazums pūliņu man bija vajadzīgs, lai pierunātu līgavaini uz piecu minūšu sarunu. Protams, mans vecais paziņa palicis uzticīgs savam vaļaspriekam arī vēsturiskajā dzimtenē, tikai tagad viņš spēlē tubu divos Vācijas pūtēju orķestros. Šogad, aizstāvot Hesenes pavalsts muzikālo godu, Valentīna Netceļa vadītais orķestris Visbādenē ieguva otro vietu. Tā ka šis gads bijušajam krāslavietim kļuva par divkārt sudrabgadu. Kāpēc bijušajam? Dzī-vesbiedri Netceļi bija un būs mūsējie, krāslavieši. Vai tad lieliskās kāzas, kas beidzās ar uguņošanu, nav pietiekams tā apstiprinājums?

Aleksejs GONČAROVS