III. Māsiņas un mazie brālīši, kuri baidās no savas mātes

Kāda ir mūsu dzīve? Kontrasti vien. Vieni ir noguruši no nebeidzamām greznām prezentācijām, otri skaita pēdējos santīmus, lai nopirktu maizes klaipu, kas pēdējā laikā kļuvis zelta vērts. Vieni jau nezina, uz kādiem pasaules kūrortiem doties šogad, citi lūdz farmaceitu izsniegt zāles pret vislētāko recepti no komplekta, ko izrakstījis ģimenes ārsts. Vienas bezrūpīgas māmuļas pārsteidzoši viegli laiž pasaulē bērnus, apzināti nolemjot viņus badam un aukstumam, bet citas, žēlsirdīgas sievietes, nevar mierīgi gulēt ar domu, cik daudz visapkārt cietēju bāreņu, vecākiem dzīviem esot.

Lūk, tāda bēdīga sakritība: visās Dagdas audžuģimenēs, par kurām šodien beidzu savu stāstījumu, tiek audzināti kādas Bērziņas bērni no Rēzeknes rajona, kurai ir pat problēmas ar pastāvīgu dzīves vietu. Pēc izskata veselīga sieviete nemaz neapgrūtina sevi ar mātes pienākumiem. Viņas kārtējais “izredzētais” drīz stāsies tiesas priekšā par vardarbību pret bērniem, kuri pašlaik guvuši pagaidu mieru trijās ģimenēs Dagdā.

Ar Mariju Kazakeviču es gandrīz izmainījos ceļā arī otro reizi. Dienā viņa strādā metāllūžņu pieņemšanas punktā un, zinot to, devos uz Dagdu dienas no-galē, tāpēc nekļūdījos. Marija nupat kā atgriezās no Rēzeknes, kur bija pie izmeklētāja, kurš izskata lietu, kas saistīta ar vardarbību pret bērniem. Audžumā-tes liecības ir ļoti svarīgas.

Maija beigās Marija paņēma aizbildnībā četrus gadus veco Edgaru un deviņus gadus veco Gunāru. Vecākais brālis no Bērziņu ģimenes, Andris, ieradās vēlāk — pēc trim ne-dēļām. Brāļu mīļākā nodarbošanās bija skatīties atvērtā ledusskapī. Visdrīzāk viņi agrāk nebija redzējuši produktu pārpilnību, taču, kā uzskata Marija, bioloģiskā māte biežāk atļāva bērniem tikai skatīties uz ēdamo, nevis pieskarties tam. Brāļi stāstīja, ka māte ar patēvu esot ēduši atsevišķi, galdā bijusi gan gaļa, gan krējums. Bērniem bija jāēd tikai pliekana putra. Kādu reizi, kad vecāki devās “halturēt”, bērni, lai kaut kā remdētu izsalkumu, paši nolēma izvārīt sev makaronus un nepamanīja, ka cepeškrāsnī piedega ēdiens, kas bija pagatavots pieaugušajiem. Māte, atgriezusies mājās, tā sadusmojās, ka ne tikai cietsirdīgi piekāva septiņgadīgo pavāru, bet arī izmeta viņu pa atvērto logu. Tā bija laime, ka Bērziņi tolaik dzīvoja pirmajā stāvā.

Pēc nelaimīgo brāļu stāstījumiem miesīgā māte sūtīja savus bērnus uz veikalu... zagt produktus un alu. Bads nav brālis, nācās pildīt vecāku pavēli. Tagad nav grūti nojaust, kādu “audzināšanas skolu” izgāja šie septiņi bāreņi, vecākiem dzīviem esot.

Pirmo audžumātes pieredzi Marija guva sarežģītā situācijā, kad viņu pierunāja pieņemt nepilngadīgo māti pēc ieslodzījuma, turklāt vēl ar mazuli. Sešos mēnešos izdevās panākt uzticēšanos un atklātumu. Pašlaik Katja atrodas Daugavpils krīzes centrā, un Marija ir pārliecināta, ka viņas patstāvīgā dzīve nokārtosies. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šefību pār viņu uzņēmusies norvēģiete Tova. Kad mazajam Artūram apritēja gadiņš, gan Katja, gan Tova apciemoja Mariju. Tikšanās bija ļoti sirsnīga. Katja solījās audžumātei atbraukt arī turpmāk, un Marijas sirds tagad ir mierīga.

Otrā audžumeita izrādījās tik ciets rieksts, ka visas pūles beidzās gandrīz ar pilnīgu vilšanos. Septiņpadsmit gadus vecā Zina apmetās Marijas mājās martā, bet jau maijā dzemdēja meitiņu Juļu. Savu sarežģīto raksturu Zina pat nemēģināja mainīt, tā radās problēmas neizpratnes dēļ. Iedzimtībai tādos gadījumos ir izšķirošā loma un par vēlu pāraudzināt jaunu sievieti... ar bērnu uz rokām. “Nācās šķirties,” ar rūgtumu saka Marija. Taču vakar Zina atbrauca pēc mantām un kā pateicību uzdāvināja savu mīļo eņģelīti. Gribas ticēt, ka agri vai vēlu viņa tomēr sapratīs. Meitiņa viņai ir jauka.”

Mana vaļsirdīgā sarunbiedre pēkšņi atzinās, ka ar zēniem viņai ātrāk noregulējas kontakts: pati tomēr uzaudzinājusi piecus dēlus. Kad māte strādā, dēls Oļegs paliek mājās par vecāko. Otrais, Modris, uzsācis dzīvokļa remontu, un tas viņam lieliski padodas. Marijas mājās ir par šauru, tāpēc apspriedušies nolēma uzbūvēt divas mansarda istabas. Tāpat kā visiem, šīs sarežģītās problēmas realizācija atkarīga no finansēm, taču Marija ir pieradusi paļauties tikai uz saviem spēkiem. Galvenā pieticīgā dzīvokļa rota ir liela afiša ar Raimonda Paula portretu un maestro autogrāfu. Marija paskaidro: “Es taču strādāju vēl arī par kasieri tautas namā. Mūsu Dagdā, kur bezdarba līmenis ir augsts, cilvēki ar mieru strādāt jebkuru darbu, vai tad es esmu sliktāka? Arī audžuģimeņu kursus apmeklēju ar vienu mērķi: nodrošināties visādam gadījumam. Kad apradu ar jaunajiem pienākumiem, pēkšņi sapratu, cik daudz ir cilvēku bēdu. Atbildība par bērnu ciešanām jāuzņemas sabiedrībai kopumā un katram no mums atsevišķi. To, kas ir manos spēkos, es daru.”

Kad tā saucamā māte Bērziņa atkal parādījās Kazakeviču mājās, vecākais dēls Andris pat atteicās runāt ar viņu, bet mazais Edgars apķērās Marijai ap kaklu un lūdza: “Vecmāmiņ, es no viņas baidos.”

Drīzumā Edgaram un Gunāram būs dzimšanas dienas, un Marija nolēmusi uzaicināt viņu māsiņu un brālīti, kuri dzīvo tādās pašās divu Annu (Agapovas un Šuplinskas) audžuģimenēs. Tagad kļūst skaidrs, kāpēc šī sakoptā pilsēta tā lepojas ar savām Annām.

Aleksejs GONČAROVS