Nabadzīgais un... sportistu novads

Kad tiecies ar vecās ticības cilvēkiem, kuri joprojām dzīvo visnomaļākajos mūsu novada stūrīšos, nepārstāj brīnīties par viņu labestību, viesmīlību un dzīves mīlestību. Pitrini, Slostovka, Kozlišķi, Križovka, Staškeviči, Korolišķi... No daudzām sādžām palikuši nosaukumi vien. Jaunatne brauc projām, sirmgalvji aiziet mūžībā... Bet cilvēki visi kā viens ir interesanti, senlaicīgi...

Šoreiz mēs savās žurnālistu gaitās devāmies uz Izvaltas pagastu. Ilgi līkumojām pa vietējiem ceļiem, kamēr atradām Kozlišķu ciemu. Šis ciems ir pavisam neliels. Palikušas tikai sešas viensētas. Mēs piebraucām pie nelielas mājiņas, kas nokrāsota zilā krāsā. Pēc segtā pagalma uzreiz nopratām, ka te dzīvo vecticībnieki, un nekļūdījāmies. Praskovja Popova izrādījās laipna un runīga sieviete. Saruna bija ilga un interesanta. Praskovja stāstīja lēni un skaidri.

Kādreiz Kozlišķu ciems bija liels: vairāk nekā 20 sētu, un katrā mājā bija bērni. Skola gan bija patālu: Šķeltovā, līdz kurai 5 kilometri. Pulcējās visi kopā, bariņā 15 cilvēku, un devās uz skolu. Praskovja apmeklēja skolu grūtajos pēckara gados. Cilvēkus aģitēja stāties kolhozos, šķiet, neviens arī pārāk nespieda, bet ja jau sadomāji dzīvot patstāvīgi, tad arī nodokļus aprēķināja tādā apmērā, ka nekādi neiztikt uz noplicinātās zemes. Nācās stāties kolhozā. Arī Popoviem atņēma govi, zirgu, ratus, šķūni, zemi... Bija grūti. No 20 hektāriem zemes, kas piederēja ģimenei, atstāja tikai 50 ārus. Vecāki strādāja cūku fermā. Pati Praskovja jaunībā piepelnījās putnu fermā, kas atradās netālu no mājas. Toreiz norēķinājās ar izstrādes dienām, tikai gada beigās varēja cerēt uz graudu un nedaudz naudas saņemšanu no kolhoza. Lielu naudu Praskovja nenopelnīja, taču aiziet uz kino pietika.

Starp citu, Popovu ģimene dzīvoja pārticīgi. Iet uz dejām sporta čībās Praskovjai nenācās. Mūsu saimnieces tēvs Kuprijans bija labākais mednieks apkaimē. Meitu vienmēr ņēma līdzi medībās par dzinēju. Ar prieku Praskovja atceras tos laikus. Tēvs gan pieradināja pie medībām, gan iemācīja šaut. (Arī tagad Praskovja šauj gluži kā snaiperis!). Mājās vienmēr bija gaļa: zaķi, aļņi, mežacūkas, stirnas.... Pārdot gaļu brauca gan uz Rīgu, gan uz Ļeņingradu. Kažokādas realizēja tepat Krāslavā. Tas arī palīdzēja izdzīvot.

Izklaides ciemā toreiz bija vienkāršas. Pāris reizes nedēļā klubā Kozlišķos demonstrēja kinofilmas, brīvdienās bija dejas. Dejoja ermoņiku pavadījumā, klubos parasti spēlēja tieši čigāni. Uzjautrinājās skaidrā prātā. Vecticībnieki bija nedzērāji. Piecdesmito gadu beigās darbs kolhozā “Progress” pavisam nomocīja jaunatni. Tā bēga kaut kur tālāk no grūtās kolhoza dzīves. Arī mūsu varone devās uz Daugavpili celt ķīmiskās šķiedras rūpnīcu. Tur, jaunceltnē, Praskovja arī iepazinās ar savu vīru Porfīriju. Viņš atbrauca uz jaunbūvi no Lietuvas, bija komjauniešu vadītājs. Te viņš arī pamanīja veiklo meiteni. Nosvinēja komjauniešu kāzas bez īpašām svinībām un ceremonijām. Tad piedzima bērni. Kur vien tik savā mūžā nav strādājusi mūsu varone. Par komandanti DOSAAF kopmītnē, veterinārajā slimnīcā, slimnīcas ēdnīcā.

... Tagad Praskovja, tāpat kā visi Latvijas pensionāri, saņem pieticīgu pensiju. Viņa tur govi, teļu. Veselība, protams, nav agrākā. Gan spiediens paaugstinās, gan sirdī iedur... Bērni apmeklē regulāri. Praskovjas dēls strādā Krāslavas policijā, meita devusies peļņā uz Vāciju, mazmeita — Anglijā. Visi strādā, visiem ir darbs.

Vecticībnieki pieradināti pie darba kopš mazotnes. Mūsu varones vienkāršo saimniecību sargā divi suņi. Viens jau vecs, otrs — jauns un kustīgs. Abi suņi ir mīļi, veltīgi nerej. Apkārt klusums un miers...

Gatavojoties atvadīties no viesmīlīgās saimnieces, mēs gribējām nofotografēties uz atvadām. Te arī sapratām, kas ir īsts raksturs. Fotografēties mūsu saimniece kategoriski atteicās. Lai kā mēs centāmies viņu pierunāt. Kompensācijas veidā Praskovja piedāvāja mums nofotografēt viņas lepnumu — patvāri, ko mēs arī izdarījām. Tiesa, no patvāra ne soli neatkāpās mājas sargs... Kas tur ko teikt, tas tikai izrotāja fotouzņēmumu. Atvadījušies mēs braucām tālāk...

...

Kurš nepazīst uzvārdu Maļuhins? Katrs, kurš kaut nedaudz interesējas par sportu, pateiks, ka Oļegs Maļuhins ir vispazīstamākais Latvijas biatlonists, Eiropas čempions, Olim-pisko balvu ieguvējs... Taču maz kurš zina, ka Oļegs ir senās vecticībnieku Jermolajevu dzimtas pārstāvis.

Todien mūsu ceļojums pa Izvaltas pagastu turpinājās. Pēc ilgiem meklējumiem ieradāmies Pitrinu ciemā. Tieši te dzīvo Sergejs un Ļubova Maļuhini. Slavenā sportista vecāki.

Sergejs mūs sagaidīja laipni. Noskaidroja vizītes mērķi, izturējās saprotoši un piekrita sarunai. Saimnieks iznesa no mājas Latvijas vecticībnieku izdevuma “Pomorskij Vestņik” numuru, atvēra to vajadzīgā vietā... Tajā publicēts viss senās Jermolajevu dzimtas ciltskoks. Ar to Sergejam ir vistiešākais sakars, jo viņa māte nākusi no šīs dzimtas.

Jermolajevi dzīvo Latvijā kopš neatminamiem laikiem. Dzimtas sākumi pagaist kaut kur XVII gadsimtā... Patriarha Nikona reformas laikos... Jermolajevu dzimta ir slavena ar saviem ilgdzīvotājiem (Ivans Jermolajevs nodzīvoja ticīgā un garīgā saskaņā 104 gadus), finansistiem, sportistiem... Bet Sergejs Maļuhins ir biškopis. Pagājušajā gadā saimnieks savāca 20 spaiņu vistīrākā un visderīgākā medus. Pats Sergejs nepārdod dziedniecisko produktu. Sadala starp draugiem un paziņām. Visiem gana. Šogad nav tā kā parasti. “Kad sāka līt pēc latviešu Jāņiem, tad arī nebija saulainu dienu, kāds gan te var būt medus...” Mūsu saimnieks darina bišu stropus. Tas viņam iznāk tik prasmīgi, ka ne atkauties no pasūtījumiem.

Jaunībā Sergejs bija visātrākais slēpotājs visā apkaimē. Pie tā pieradināja arī savus dēlus. Degvīnu Maļuhini nekad nav cienījuši, lietoja maz un retu reizi. Lai pieradinātu dēlus kopš mazotnes pie veselīga dzīves veida, visa ģimene slēpoja. Sergejam ir divi dēli. Abi sportisti, abi biatlonisti. Maļuhinu ģimenē ir trīs mazmeitas. Pats Sergejs joko: “Tiklīdz piedzims mazdēls, nodzīšu bārdu!” Bet tā mūsu varonim ir kupla, īsta.

Visu apzinīgo mūžu mūsu saimnieks nodzīvoja Daugavpilī. Strādāja ķīmiskās šķiedras rūpnīcā. Tiklīdz aizgāja pensijā, uzreiz atgriezās dzimtajās vietās, sāka turēt bites. Jaunības gadus atceras tā, it kā tas būtu tikai vakar. Atceras visus skolotājus, klasesbiedrus. Ar cieņu runā par skolas direktoru. Ap mums visu laiku grozījās mazmeita Alīse. Bija jūtams, ka viņai gribas teikt kādu vārdu, taču viņa neatrod nekādu ieganstu. Mēs pacentāmies palīdzēt mazajai dāmai, pajautājām, vai viņa nodarbojas ar sportu. Viņa atbildēja ar lepnumu un neparastu cieņu. Alīse mums pateica, ka principā, kas attiecas uz sportu, tad viņu interesējot skrituļslidas, peldēšana un futbols. Izsmēlusi sporta tēmu, Alīse negaidot paziņoja, ka gribot kļūt par žurnālisti. Atbildot uz mūsu piedāvājumu nākt strādāt laikrakstā, Alīse (atkal ar lepnumu un cieņu) paziņoja, ka mūsu piedāvājums viņai neesot aktuāls, jo viņa pastāvīgi dzīvo Daugavpilī, kur acīmredzot arī domājot realizēt savus sapņus. Mūsu sarunu ar interesi vēroja Alīses vectēvs, šķelmīgi smaidot.

Izrunājušies ar saimnieku, mēs taisījāmies braukt mājup. Mūsu piedāvājumam nofotografēties Sergejs piekrita, viltīgi smaidot, par ko mēs esam pateicīgi viņam.

Uz Krāslavu mēs atbraucām bez starpgadījumiem. Tagad ceļu zinām labi. Noskaņojums bija pacilāts. To nevarēja sabojāt nedz pussabrukušās mājas, nedz arī kādreizējo saimniecisko kompleksu karkasi. Apkārt bija klusums un skaistums, spīdēja saule. Tagad ir 7515. gads kopš Ādama radīšanas... Tā gadus skaita vecticībnieki. Brīnišķīgi un interesanti cilvēki.

Andrejs JAKUBOVSKIS