Pārdomas ar rūgtuma piegaršu pēc pilsētas grandiozajiem un skaistajiem svētkiem

Pilsētas un “Gurķu svētki” izdevās lieliski un skaisti.

Iepriecināja daudzo ciemiņu un prominentu personu piedalīšanās, bija daudzpusīga programma un laika apstākļi lieliski.

Diena piepildīta, katrs varēja izvēlēties atbilstoši gaumei un izturībai.
Paldies visiem svētku organizētājiem, paldies dalībniekiem.

Sevišķi lielu pacilātību izraisīja Sauszemes spēku elegantais orķestris un pie tam vēl mūsu krāslavieša vadībā. Gājiens pa pilsētas ielām, svētku ieskandināšana. Vēlāk orķestris piepildīja ar mūziku veco parku, kas gadu desmitiem bija kluss un pamests.

Paldies par skaistu, jautru koncertu visām grupām, kas uzstājās jaunajā estrādē. Ar saviļņojumu koncerta dalībnieki uzņēma Latvijas iedzīvotāju mīluļa V. Lapčenoka jubilejas koncertu.

Bet... Šeit der vecais sakāmvārds: “Darvas karote medus mucā”.

Cienījamie krāslavieši, kad mēs vienreiz kļūsim civilizēti un to mācīsim arī saviem bērniem? Rūgtākais piliens bija mūsu visjaunākā paaudze, kuru vecāki arī sēdēja turpat.

Bērni, sākot ar pirmsskolas vecumu līdz padsmit sākumā tusējās mūzikas pavadījumā laukumiņā starp skatuvi un skatītājiem. Tas bija tīri simpātiski. Vēlāk tā drosme sāka pieaugt, uzkāpa uz skatuves, sākās maratona skriešana pa skatuves malu, tad dziļāk, tālāk. Beidzot dziedātājiem vajadzēja atkāpties un apstāties uz skatuves podestiem. No tādas bezjēdzīgas bērnu skraidīšanas skatītājiem sāka sāpēt galva. Kad vairāki desmiti bērnu mutuļo pa skatuvi, gandrīz neredz dziedātāju, tad vairs dziesmu neuztver, emocijas pazūd, sakāpj dusmas.

Nebija arī redzams, ka kāds no vecākiem mēģinātu savu atvasi nocelt no skatuves. Vienu reizi “attīrīt” skatuvi izdevās Dobkeviča kungam, tas bija darīts drošības dēļ, jo nāca cirka mākslinieki ar uguns trikiem. Vai tas būtu droši? Kauns bija sēdēt, kauns par mūsu pašu elementāro uzvedību. Šeit jau nav pat runa par kultūru kā tādu.

Kur it redzēts televīzijas pārraidēs, kad notiek lieli koncerti brīvā dabā, ka bērni un pusaudži dauzītos pa skatuvi māksliniekiem pa kājām?

Bet vecāki sēdēja iekš viena miera un droši vien domāja, ka ka bērns viņiem ir tik drošs. Te būtu vietā pārmest arī pasākumu organizētājiem — vajadzēja pārtraukt šo bezjēdzību, nolikt pāris dežurantu pie skatuves. Nevajadzēja kaunēties par to, nu, ja mēs tādi esam, jo piedzīvojām tomēr lielāku kaunu. Ko darīt, ja mēs vēl esam vai jau esam tādā līmenī, ka pie mums “jāstāv ar mietu”, kamēr sapratīsim.

Vienreiz taču jākļūst arī krāslaviešiem par cilvēkiem ar normālu uzvedību.

Pilsēta ir sakopta, visapkārt ziedi, bet kociņi joprojām tiek lauzti pašā pilsētas centrā, arī tukšās pudeles pēc pasākuma 18. Novembra laukumā palika pēc mums.

Uzsaukums “Par tīru Krāslavu” rakstīts, izrādās, ne visiem. Ja šoreiz bērniem patika skraidīšana ievērojamo cilvēku priekšā, tad rīt viņi iedrošināsies uz kaut ko lielāku. Nekautrēsimies aizrādīt, pamācīt. Tas nav bērna aizvainojums, jo ierobežošana nenozīmē pazemošanu. Tā ir audzināšana.

J. G.