II. Audžudēls

Katra audžuģimene ir pieaugušo un bērnu sarežģīto likteņu spogulis. Ar Annu Šuplinsku es tikos pirmo reizi, taču uzreiz sapratu: viņa ir no tiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, kurus Dievs apveltījis ar lielisku dāvanu — līdzcietību pret cilvēkiem.

Uzaudzinājusi (pamatā patstāvīgi) savus trīs bērnus, māte nesaniknojās par apkārtējās pasaules netaisnību, bet, gluži otrādi, — kļuva vēl labestīgāka. Tagad Anna atklāti atzīstas, ka viņa, ļoti emocionāls cilvēks, redzēto TV raidījumu par pamestajiem bērniem iespaidā pakāpeniski nonāca pie stingra lēmuma papildināt Latvijas audžuvecāku saimi. Vienkārši tā sagadījās apstākļi: sava lieliskā māja Brīvības ielā, vēlēšanās turpināt mātes laimi, bet nepieciešamās zināšanas viņa ieguva speciālos audžuvecāku kursos Rēzeknē.

Kad mēs runājām ar Annu pagalmā, ap mums grozījās sārtvaidzis bērns. Mana sarunbiedre pakāpeniski iepazīstināja mani ar problēmas būtību: “Daudz ko esmu pieredzējusi dzīvē, bet ar izsalkušu bērnu nācās sastapties pirmo reizi. Aivaru es paņēmu maijā, un mani pārņēma šausmas, kad ieraudzīju, cik ļoti bērna ķermenītis bija blusu sakosts. Dienas desmit audžubērns ēda bez pārtraukuma un visu laiku lūdza: “Vecmāmiņ, iedod maizīti.” Tagad mazulis izmainījies līdz nepazīšanai, uzkrājis spēkus, kļuvis jautrs, viņam patīk rotaļāties ar manu mazmeitiņu. Taču, kad pienāk laiks doties pie miera, sāk skaļi raudāt. Lai bērni ātrāk iemigtu, viņa bioloģiskā māte viņus iekaustīja, uzskatot, ka bērnu asaras ir labākais miega līdzeklis. Kādu reizi apciemoja savu dēlu, pabāza viņam cepumu paciņu un nopriecājās, ka Aivars nokļuvis cilvēciskos apstākļos. Neizdevusies māmuļa, gluži kā dzeguze, savus miesīgos septiņus bērnus atstāja svešās ģimenēs, tajā skaitā arī trijās Dagdā. Tagad es saprotu, kāpēc Aivars aizmieg tikai apkampies ar lielu mīksto rotaļlietu: tas ir paradums gulēt blakus brālīšiem un māsiņām. Viņa māte pēc izskata ir normāla, veselīga sieviete, tikai kāda ir viņas dvēsele, ja ļāva vai nu vīram, vai piedzīvotājam ņirgāties par bērniem. Drīz būs tiesa, pēc kuras, nav izslēgts, ka Aivaram nāksies atgriezties tajā briesmīgajā pasaulē, no kuras mazuli izrāva apstākļi. Pavisam nesen viņam apritēja trīs gadi, sarīkoju svētkus, uz tiem uzaicināju brāļus un māsas, kuri pašlaik dzīvo Dagdā. Viņi pirmo reizi ieraudzīja torti ar svecītēm.”

Savi bērni Annai jau ir pieauguši. Vecākā meita Žanete strādā Galvenajā policijas pārvaldē Rīgā, Iveta dzīvo Dagdā, bet dēls Žanis — vecāku mājās. Vecmāmiņai Annai ir četri mazbērni, kuri bieži apciemo viņu un visi ir maigi un mīļi pret Aivaru.

“Manu vēlēšanos palīdzēt dzīves atstumtajiem bērniem daudzējādā ziņā nostiprināja radiniece Ērika, kura strādā patversmē “Mūsmājas,” savu ne-steidzīgo stāstījumu turpina Anna. “Visvairāk baidījos no bērnu un mazbērnu reakcijas, tāpēc iepriekš aprunājos ar visiem. Sev par izbrīnu manu apņemšanos viņi uzņēma ar sapratni. Otrais posms — dzīvokļa sagatavošana bērniem — arī nu ir garām. Izdevās pat iekārtot bērnu stūrīti: nepieciešams, lai katram bērnam jau kopš dzimšanas tiktu radīta pasaku pasaule. Taču acīmredzot tā ir iekārtota dzīve, ka nelabvēlīgas ģimenes bija, ir un būs. Jo vairāk nelaimju un posta visapkārt, jo lielākai jābūt cilvēku līdzcietībai. Tāpēc audžuģimeņu institūta ideja ir tik pieprasīta pašreizējos grūtajos laikos. Jā, šī misija ir smaga un ļoti atbildīga, taču tagad mana sirds ir mierīga: kādam es varu palīdzēt un dāvāt gaišas bērnības atmiņas, kas katram bērnam ir vienreiz. Tā gribas, lai arī citi apzinātos cilvēku solidaritātes svarīgumu. Lūk, tagad, kad redzu, kā Aivars rotaļājas ar manu mazmeitiņu Samantu, vairs arī nesaprotu, kurš no viņiem man ir tuvāks. Mātes sirds vienmēr žēlo vājāko, neaizsargātāko. Tā negribas drīzumā šķirties no jaunā dēliņa, taču pēc teorijas es pat nedrīkstu pieļaut, lai viņš pierastu mani saukt par māmiņu. Tikai diez vai tā dīvainā sieviete spēs dot visiem septiņiem bērniem visnepieciešamāko. Viņai, es domāju, ir pavisam citi dzīves mērķi.”

Mūsu sarunas laikā apciemot māti iegriezās Iveta. Kad māmiņa aizgāja sapost savu mīluli pirms fotografēšanas, lūk, ko man pastāstīja vidējā meita: “Mūsu māmiņai ir ļoti laba sirds, un šo lielisko īpašību viņa ir nodevusi arī mums. Visi mēs uzņēmām Aivaru kā savu, bet visvairāk viņu iemīlēja mana meitiņa Viktorija. Tagad es pat baidos domāt, kas būs, ja viņš atgriezīsies tajos drausmīgajos apstākļos, no kuriem viņu izdevās izpestīt. Būs slikti ne tikai viņam, bet arī mums visiem. Viņš taču ir izmainījies, pilnībā atdzimis mūsu acu priekšā. Tagad mājās sācis runāt arī latviski. Apķērīgs, visu saprot. Raksturs ir lādzīgs, viņš, nabadziņš, tik daudz izcietis no saviem vecākiem. Ja viņu paņems, mums visiem būs ļoti smagi, bet kā māmiņa spēs to pārdzīvot?”

Apaļvaidzis bērns atgriezās pie savām rotaļlietām, spēļu mašīnu vien es saskaitīju vairāk nekā desmit.

Aleksejs GONČAROVS