Tautas līksmošana, ermoņikām skanot

Pirmā aina — iesildīšanās

Tomēr neko darīt, uz aizkariem tautas nama logos iezaigojās vecmāmiņu trijstūru un četrstūru lakatiņu ornamenti, tajā pašā stilā tika izrotāta arī skatuve. Zālē pa labi oriģināla kompozīcija dabīgā lielumā: kupla laucinieku ģimene pie mājas, centrālā figūra, protams, ermoņiku spēlētājs.

Pagājušajā gadā skanīgo ermoņiku cienītāju debija noritēja lieliski. Šogad uz ermoņiku spēlētāju saietu Indrā pieteicās veseli deviņi pašmāju muzikanti. Godīgi sakot, šajos krāšņajos svētkos kopā ar ermoņikām skanēja akordeoni un viens bajāns. Tā teikt, radniecīgi instrumenti. Pasākuma vadītāja Anžela Kuzminska pie mikrofona ieintriģēja klātesošos. Viņa paziņoja, ka meklē muzikantu, kurš publicēja reklāmu: “Neprecējies ermoņiku spēlētājs vēlas iepazīties...”

Tautas nama zāle bija pārpildīta tā, ka ābolam nebija kur nokrist, stāvoši skatītāji Indrai ir parasta parādība. Atbilstoši mūsdienu šovu organizēšanas noteikumiem pirmā daļa bija publikas iesildīšana. Tāpēc skatuvi savā rīcībā pārņēma vokālie ansambļi. Pirmā uzstāšanās ir visgrūtākā, tāpēc būvēt tiltu starp pašdarbniekiem un skatītājiem uzņēmās Indras “Rēvija”. Sākumā zālē iestājās klusums, tad to pāršalca draudzīgi aplausi. Tad stafeti pārņēma ansamblis “Viktorija” no Robežniekiem, tālāk sekoja Asūnes kopas “Paziņas” dziedātāju priekšnesuma debija. Bija vēl viens pārsteigums: pirmo reizi uz vietējās skatuves uzstājās “Kaļinuška” no Maltas. Uz šo skanīgo dāvanu skatītāji atbildēja ar dedzīgiem aplausiem. Atvilkt elpu sieviešu ansambli atlaida tikai pēc sestā priekšnesuma...

Otrā aina: tēja, ugunskurs, častuškas

Skatītāju pilnajā zālē kļuva karsti. Te, par laimi, arī lietus mitējās. Tāpēc uzaicinājumu doties pie ugunskura skatītāji uzņēma ar gavilēm. Vēl jo vairāk tāpēc, ka zaļajā klajumā dārgos viesus cienāja ar tēju no patvāriem, barankām un ķimeņu sieru, kas bija kā Jāņu dienas atbalss.

Ugunskurs nekvēloja ar spožu liesmu: malka bija slapja, taču skābens dūmu aromāts tikai pastiprināja romantisku noskaņu. Centrālajā vietā ātri sapulcējās četras dziesmu brigādes ermoņiku spēlētāju vadībā, un nu sacensties sāka častušku dziedātāji. Uzreiz noskaidrojās galvenie favorīti: ermoņiku spēlmaņu festivāla spraigākajā laikā ieradās ansamblis “Večerinka” no Svariņiem. Ermoņikas un akordeonu braši spēlēja divi Jāzepi: Rubins un Gicevičs, bet dejojošām dāmām atbildes vienmēr bija gatavas. Draisko dziesmu stafeti nekavējoties pārņēma tautas svētku organizētāji, bet akordeoniste Ruta And-rukoviča turējās līdzi vīriem ermoņiku spēlētājiem. Ja Svariņi galveno uzmanību veltīja senajām častuškām, tad Indra atbildēja ar mūsdienīgām vārsmām.

Asprātības bārstīja arī Asūnes ansambļa “Paziņas” dalībnieki, kuriem akompanēja pagājušā gada ermoņiku spēlētāju svētku varonis Vasīlijs Plakošs.

Arī Malta centās paspīdēt ne tikai ar spilgtiem krievu tautas tērpiem. Taču visskaļākās balsis bija Robežnieku dziedātājām, bet Pētera Pleikas-Ižika ermoņikas man šķita visskanīgākās.

Izdziedājušies no sirds, pasmējušies, cik vien tīk, un padzēruši karstu tēju, pašdarbnieki atkal devās uz zāli. Viņiem sekoja publika. Atkal sāka smidzināt lietus...

Trešā aina: pie mājas

Zāles labajā stūrī — zedeņu žogs, uz kura žūst lielas māla krūzes, koka sols un vadītāja Anžela džinsos un izšūtā kreklā. Lūk, te arī sākās svētku kulminācija: ermoņiku spēlētāju radošā diskusija. Pirmais kautrēdamies piesēda Pēteris no Robežniekiem. Mazliet padomājis, ar pirkstiem skāra basus un ieskanējās sirdij mīļā dziesma “Urālu pīlādzītis”. Vienā mirklī zāle bez diriģenta pārvērtās par saskaņotu kori. Bet kad atskanēja dziesma “Maļinovka”, dziedāja visi bez izņēmuma.

Indras akordeonists Pēteris Namovirs palēnināja starta ritmu ar vecās melodijas “Ugunskurs nakts tumsā kvēlo” izpildījumu, tad sekoja valsis un mūžam jaunā dziesma “Korobeiņiki”, kas sakarsušajai publikai ļāva atgūt svētku tempu.

Īsajā intervijā abi muzikanti apstiprināja: “Mēs iemācījāmies spēli pašmācības ceļā.” Te notika brīnums: vai nu atbilstoši scenārijam, vai arī nejauši parādījās Krāslavas mūzikas skolas absolvents Raimonds Ungurs. Klasisko skaņdarbu izpildījums pārsteidza skatītājus: zālē gan iestājās pilnīgs klusums, gan atskanēja sajūsminātu aplausu vētra. Tie bija neticami panākumi, vārdu sakot, simtprocentīga pro-grammas “nagla”.

Nākamajam dalībniekam, Oļģertam Sivko, nebija vienkārši iepriecināt publiku, kura nupat deva vērtējumu klasikai. Taču viņš izdarīja precīzu koriģējumu savā repertuārā un mūžam jaunā melodija “Kur tu teci” nodrošināja panākumus šim ermoņiku spēlmanim.

Jāzeps Gicevičs no Svariņiem paplašināja skatuvisko diapazonu arī ar dziedājumu. Pašmāju akordeonista lielisko balsi pienācīgi novērtēja klātesošie zālē. Vērtīgo ierosmi braši turpināja Indras spēlmanis Ivans Rubaņiks. Ar savām draiskajām kuplejām viņš tā iedrošināja publiku, ka uz skatuves uzskrēja arī dejotāja, jautrā dāmiņa, tiesa, nebūt ne balles tērpā, sāka lūkoties pēc piemērota partnera zālē. Un izvēlējās... mani. Atzīšos godīgi: es palaidu garām savu zvaigžņu stundu. Pirmkārt, man traucēja fotoaparāts, otrkārt, “pēc kondīcijas” es nebiju gatavs tik pārdrošam publiskam iznācienam, tāpēc nepieņēmu jautrās Valentīnas uzlūgumu uz deju. Skatītāji zālē smējās, vēderus turēdami... Varu sacīt, ka es ar savu ārišķīgo kautrību devu savu artavu vispārējā jautrībā, kā dēļ arī tika rīkoti ermoņiku spēlētāju svētki.

Lai arī kāda būtu līksmošana, tikai katrai programmai ir savs pēdējais numurs. Piemiņai par šiem lieliskajiem svētkiem paviļā visi muzikanti saņēma dāvanas, bet skatītāji ātri pārtapa par dejotājiem. Zaļumballe turpinājās līdz pirmajiem gaiļiem.

Aleksejs GONČAROVS