Mūsdienu izglītības norises

Jo vairāk iedziļinos procesos, kā lietas notiek citur pasaulē, jo patiesāk sāku saprast, kā tad ir pie mums, Latvijā. Mana internacionālā pieredze balstīta uz studijām, skolu praksi Zviedrijā, kā arī kursu: ”Izglītība salīdzināšanas perspektīvā” un uz vieslektoru plašo redzējumu. Tā rezultātā guvu krietni daudz jaunu ideju par to, kāda ir izglītības loma mūsdienās.

Būtībā jau izglītībai un skolām ir viens mērķis — izskolot gudrus, domājošus, mērķtiecīgus un čaklus iedzīvotājus, taču tas ne vismazākajā mērā nav viegli ne Japānā, ne Zviedrijā, ne Latvijā, ne arī jebkur citur pasaulē.

Uz Zviedriju aizbraucu kā apmaiņas programmas studente no Latvijas Universitātes. Studēju pedagoģiju un citus priekšmetus Erebrū Universitātē. Dažādu izglītības kursu laikā pavadīju 12 dienas zviedru skolās, tā saucamajā, skolu praksē. Vēlos precizēt, ka skolu prakses laikā oficiālais uzdevums bija pavadīt noteiktu stundu/dienu skaitu konkrētā skolā bez jebkādām atskaitēm un tamlīdzīgiem papīriem. Taču bez oficiālās daļas vēlējos uzzināt un saprast pēc iespējas plašāk, kāda ir zviedru izglītības sistēma, ar ko tā atšķiras no Latvijas, kāda ir vērtēšanas sistēma un skala, kā skolas rūpējas par bērniem ar īpašām vajadzībām un tamlīdzīgus aktuālus jautājumus. Daudz laika pavadīju, diskutējot ar skolotājiem un vērojot viņu darbu.

Ienākot skolā, vispirms bija šoks par to, kā uzvedas skolēni, kādas ir skolotāju un skolēnu savstarpējās attiecības. Gan skolēni, gan skolotāji pilnīgi netraucēti atļaujas likt kājas (abiem kājās sporta kedas) uz galda, kavēt stundas, skolēns skolotāju uzrunāt uz Tu un saukt vārdā vai pat nereti iesaukā. Brīvība, ko es nosauktu par demokrātiijas izpausmi pārspīlētā formā. Un ne jau kedās ir problēma, bet mani joprojām vilina skolotājus uzskatīt par autoritātēm, nevis starp terminiem skolēns un skolotājs likt vienādības vai vienlīdzības zīmi. Zviedrija ar savu vienlīdzības kultu noteikti izceļas citu Eiropas valstu vidū.

Pirmajās dienās, ko pavadīju zviedru skolā, nevarēju īsti atšķirt, kad notiek stunda, kad starpbrīža laiks, jo skolēni brīvi ienāk un iziet no klases, kad nepieciešams, jo, iespējams, taču, ka kaut kas svarīgāks ir kārtojams. “Lai nu tā būtu,” skolotājs nodomā un skolēniem neko nepārmet.

Nav tā, ka esmu pret demokrātiju. Tur noteikti ir arī savi plusi, jo kā gan citādāk izprast likumsakarības, kāpēc tad Zviedrija ir tik attīstīta, kulturāla un kārtīga valsts. Varbūt bērni labāk attīstās, ja viņu neierobežo, neliek darīt to, ko negrib, neliek liekuļot attiecībās ar skolotāju? Taču jāzina arī šīs brīvības robežas. Es domāju, ka Latvijā šāda sistēma nenostrādātu.

Pēdējās divās desmitgadēs reformas izglītībā tiek ieviestas nepārtraukti. Kamēr Japānā uzsvars tiek likts uz skolēna kā individualitātes un analītiskās domāšanas attīstību, Francijā cīnās ar pārāk daudz pievērstu uzmanību mācību rezultātam, nevis pašam procesam, Turcijā sāk apzināties, ka mācību process pārāk lielā mērā ir vērsts uz skolotāja, nevis skolēna interesēm un vajadzībām, tikmēr Zviedrijā ļoti daudz tiek domāts par skolēnu ar īpašām vajadzībām iekļaušanu skolās, kā arī vēl viena ļoti aktuāla problēma ne tikai Zviedrijā, bet arī citur Eiropā, ir izglītības iespējas iebraucējiem jeb imigrantiem. Tā ir “top” tēma, kas soli pa solim noved valstis pie idejas un mērķa decentralizēt izglītības sistēmu, lai skolas varētu patstāvīgi veidot mācību saturu, grafiku un intensitāti, balstoties uz to, kādi skolēni mācās konkrētā skolā, jo arī līmenis galvaspilsētas un “lauku” skolās ļoti atšķiras.

Arī Latvijā pamazām ieplūst globalizācijas vēsmas. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (2004. gadā) rodas arvien vairāk internacionālu un apmaiņas projektu. Laika gaitā Latvijas izglītības sistēma ir spērusi milzīgu soli pretim stabilitātei un plašākam redzējumam — notiek sadarbība ar citām valstīm un ir daudz iespēju mācīties ārzemēs, saņemot stipendiju no Eiropas Savienības. Galvenais pieņemt jaunus izaicinājumus un nepadoties. Taču ir jādomā arī par to, kā uzņemt un piesaistīt citu valstu studentus Latvijai, lai saglabātu līdzsvaru.

Bet kas tad īsti notiek Latvijas skolās? Pēc savas nesenās pieredzes varu teikt, ka joprojām diezgan daudzi skolotāji izmanto tādas metodes kā atstāstīt mācību vielu, ko varētu nosaukt par “kalšanu bez patiesas saprašanas”. Šajā gadījumā Zviedrijas variants man šķiet pieņemamāks, kur lielāks uzsvars tiek likts nevis uz to, cik skolēns zina, bet kā viņš/a to iemācās, t.i., uz mācību procesu. Tādā veidā skolēnos tiek attīstīta analītiskā domāšana, kas mūsdienu sabiedrībā, manuprāt, ir svarīgāka nekā faktu kā pantiņu noskaitīšana no galvas. Man patika, ka Zviedrijas skolās, ir mācību stundas, kurās skolēni var paši izvēlēties, kuram priekšmetam veltīt papildu laiku, kā arī mācību nedēļas tēma, kurai pakārto visu mācību priekšmetu procesu, līdz ar to ir starppriekšmetu saikne.

Kopumā situāciju Zviedrijas skolās uzskatu par demokrātijas un brīvības galējību, taču tas nenozīmē, ka mums tur nav ko smelties. Latvijai kā salīdzinoši jaunai, mazai valstiņai ar centralizētu izglītības sistēmu vēl ir daudz, ko sasniegt salīdzinājumā ar tik augsti attīstītu valsti Zviedriju.

Inga PIZĀNE