Lauku pasts uz riteņiem

Ieilgušajā pārejas periodā ar augošām sadzīviskā rakstura grūtībām īpaši augstu tiek vērtēta sirsnīga cilvēku pateicība, vēl jo vairāk publiska. Lūk, kāpēc, godājamie laikraksta draugi, mēs tik uzmanīgi izturamies pret jūsu piedāvājumiem.

Pirms dažām dienām redakcijā iegriezās lasītāja Marina Guseva no Ūdrīšu pagasta un palūdza sagatavot rakstu par lauku pastnieku Lidijas un Stanislava ģimeni. Atzīšos, ka pierunāt viņus uz sarunu prasīja ne mazums pūliņu. Iespējams, situāciju glāba tas apstāklis, ka Stanislavu Silovu es pazīstu sen. Mēs abi esam kaislīgi makšķernieki. Daudz gadu aizritējis kopš tā laika, taču mēs neesam aizmirsuši tās tikšanās reizes uz ledus. Bet, lūk, ar viņa dzīvesbiedri Lidiju Saksoni es tikos pirmo reizi. Drīz vien noskaidrojās, ka viņa ir galvenais pastnieks ģimenē, bet dzīvesbiedrs — tikai debitants.

Lidija piedzima Sīvergolā un, saņēmusi grāmatvedes diplomu, līdz sovhoza “Krāslava” sabrukumam strādāja šajā saimniecībā savā specialitātē. Vēlāk pārkvalificējās par pastnieci, par ko tagad nebūt nenožēlo: “Man patika arī darbs grāmatvedībā, taču būt par pastnieci nemaz nav sliktāk. Svaigs gaiss, saskarsme ar cilvēkiem, kuri allaž ar nepacietību gaida pastnieku. Daudziem gados veciem cilvēkiem, kuri dzīvo viensētās, esmu gaidīta viešņa. Sen ievēroju nerakstītu likumu iepazīstināt viņus ar centra ciemata un kaimiņu ciemu jaunumiem. Lidija apkalpo 270 ģimeņu, un tikai trešā daļa no viņiem var atlicināt līdzekļus laikraksta “Ezerzeme” abonēšanai. Dārgie republikāniskie izdevumi ir pa kabatai nedaudziem: tikai 12 abonētāju lasa “Lat-vijas Avīzi”, 4 — laikrakstu “Vesti Segodņa”. Tāpēc pastniekam gribot negribot nākas aizpildīt informācijas deficītu ar mutiskiem paziņojumiem. Pensionāre Marina Guseva deva redakcijai precīzu orientieri. Pavasarī Lidiju Saksoni godināja Rīgā kā vienu no labākajiem VAS “Latvijas pasts” Krāslavas reģionālās nodaļas darbiniekiem. Atzinības raksts ar ģenerāldirektora Ginta Škodova parakstu un naudas prēmija ir svarīgi argumenti. Par patīkamu valsts mēroga pasākumu Latviešu biedrības namā dzīvesbiedri pastnieki glabā arī foto, kas papildina šo publikāciju.

Vai Stanislavs agrāk varēja iedomāties, ka no veterinārārsta nāksies pārkvalificēties par... pastnieku. Viņš lieliski atceras to laiku, kad privātīpašnieki vien turēja vairāk nekā 500 govju. Trijos gadu desmitos šis skaits saruka līdz 200. Piepilsētas pagasta teritorijā lieli fermeri kaut kā neaklimatizējās, un tagad tikai trijās zemnieku saim-niecībās ir pa 12 govīm. Lūk, kāpēc pieredzējušam veterinārārstam nācās ņemt pastnieka somu.

Starp citu, Lidija pirmā mūsu rajonā izmēģināja pasta motorizēto piegādi ar personīgo automašīnu. Rudenī Stanislavs aizvietoja dzīvesbiedri atvaļinājuma laikā un ievingrinājās pastnieka darbā tā, ka piekrita uzņemties vakanto amatu.

Motorizētā pastnieka grafiks ir sarežģīts: plkst. 8.00 no rīta jāierodas Krāslavā, kur tiek pierakstīti spidometra rādījumi. Saņēmuši periodiskos izdevumus, pensijas, pārvedumus, pakas, lauku pastnieki dodas ceļā. Darba dienas beigās atkal jāierodas ofisā “Krāslavas pasts”, kur vēlreiz tiek reģistrēti spidometra dati. Arī transporta problēmas ir pašu pastnieku rūpes. Lidijai un Stanislavam divas automašīnas, taču neparedzētiem apstākļiem viņu rīcībā ir dienesta mobilais telefons. Pagaidām pasta sūtījumu piegādē nav bijis traucējumu. Vasarā ir vienkāršāk, jo ar vieglo au-tomašīnu var piebraukt līdz katrai viensētai. Ziemā līdz dažām viensētām nākas mērot ceļu kājām, un tādas distances reizēm sasniedz kilometru.

Lidija pa jokam sacīja: “Bija laiks, kad pensijas pa viensētām iznēsāju rubļos, pēc tam “repsēnos”, bet tagad — latos. Turklāt manos pienākumos ietilpst abonentmaksas iekasēšana par telefonu, elektroenerģiju un pacienta iemaksas slimokasē. Motorizētais pastnieks apmierina pieteikumus pirmās nepieciešamības sadzīves nozīmes preču: ziepju, veļas pulveru, sveču, bateriju, zeķu utt. piegādē. Protams, mēs piedāvājam arī pasta piederumus, kā arī “Zelta zivtiņas” mobilajiem telefoniem. Manuprāt, motorizētā pasta ieviešana ir pareizs solis: ātrāk, ērtāk, drošāk pastniekam.”

Protams, es izmantoju iespēju parunāt ar Stanislavu par copes lietām. Viņam tā pati problēma, kas man — laika trūkums. Viņa bērnība pagājusi Daugavas krastos, bet ar gadiem atlicināt laiku makšķerēšanai kļūst aizvien grūtāk. Lūk, kāpēc pirms trim gadiem pie savas mājas Augstkalnē viņš izraka dziļu dīķi, kur pašlaik barojas līņi, karūsas un pat līdakas. Kaislīgais makšķernieks parādīja man fotouzņēmumus mobila telefona monitorā ar trofeju eksemplāriem, kas noķerti dīķī mājas logu priekšā. Tagad viņš ir aizrāvies ar zivkopības eksperimentu, audzē līņus, karūsas un pat karpas, izmantojot speciālu granulēto spēkbarību.

Gan Stanislavs, gan Lidija savulaik pārdzīvoja likteņa triecienus. Taču tagad, kad viņi atraduši viens otru, dzīve guvusi jaunu jēgu. Tagad viņi kļuvuši divreiz bagātāki: četri bērni un tikpat daudz mazbērnu. Viņiem ir daudz radu, un tos apciemot viņi bieži dodas ceļā uz Daugavpili un Preiļiem, Madonu un Viļāniem, uz Jūrmalu vai Ērgļiem. Iebrauc arī Ādažos pie dēla Edgara, kurš trīs reizes pēc kontrakta pabijis planētas karstajos punktos. Ar lielu prieku pastnieku ģimene uzņem ciemiņus savās mājās. Lieliskai saimniecei Lidijai patīk cienāt radus ar pīrāgiem un zivju ēdieniem.

Svētdienas pastniekiem ir brīvas, un tad Lidija un Stanislavs dodas uz baznīcu. 15. augustā, tāpat kā Ziemassvētkos, viņi vienmēr lūdz Dievu Aglonā.

Aleksejs GONČAROVS