Dagdas stāsti par līdzcietības tēmu

Ja labi satiek, tad vietas pietiek

Dagdas domē man ieteica uzreiz triju audžuģimeņu adreses. Daudzstāvu mājā Alejas ielā 6 dzīvo Anna Agapova, pie kuras tad es arī devos. Tikai te tev nu bija: nezināju dzīvokļa numuru. Pirmajā stāvā paklausījos un pieklauvēju pie tā dzīvokļa durvīm, kur bija vistrokšņaināk, un nokļuvu pareizajā vietā.

Viesmīlīga saimniece, izstarodama labestību, uzreiz lika pasniegt ciemiņam kafiju un tikai pēc tam piekrita sarunai. Stundu ilgas sarunas laikā ieejas durvis visu laiku klaudzēja. Anna paskaidroja: “Jūs nebrīnieties, mana māja ir atvērta visiem. Uz šejieni nāk bērni no arodskolas, bijušie bērnu nama iemītnieki. Vieni priecājas par tasīti kafijas, otri — par mātes padomu. Lūk, arī tagad Ruslans īsina laiku pie manis, gaidot autobusu. Ne jau pirmo reizi.

Interesants sīkums: pašlaik daudzbērnu māmiņa dzīvo bijušās ciemata padomes ēkā, kur ļoti sen viņa tika reģistrēta kā jaundzimusī. Dzimtajā pilsētā Anna atgriezās pirms gadiem četriem, pārdevusi lielu Līvānu māju Asūnē. Tagad mazliet nožēlo: ģimene kļūst aizvien kuplāka, bet dzīvoklītis mazs. Tikai, kā saka, ja labi satiek, tad vietas pietiek. Mana patīkamā sarunbiedre ir no tiem cilvēkiem, kuriem jebkurš darbs sokas. Jaunībā Anna gadus piecus vadīja kravas mašīnu, strādāja lauksaimniecībā, bet vēl tirdzniecībā un pastā. Vārdu sakot, grozījās, kā varēja, lai viņas bērniem nekā netrūktu. Pašlaik visi viņi ir pieauguši, patstāvīgi, un māte ar lepnumu saka: “Par bērniem man nav kauns, es lepojos ar viņiem.” Meitas Tatjana un Olga ar ģimenēm dzīvo Rīgā, Vera — Mārupē, un visām ir darbs. Jaunākais dēls Jānis Dagdas arodskolā apgūst mehāniķa specialitāti, viņam māte īrē atsevišķu dzīvokli, jo dzimtajās mājās ir par šauru. Anna saskaitīja, ka todien, kad es viesojos viņu mājās, vakariņās būs vienpadsmit ēdāju.

“Kad savi bērni paaugās, kļuva tukšs ne tikai mājās, bet arī sirdī. Zuda galvenā dzīves jēga, mazbērni taču apciemo vecmāmiņu un vectētiņu tikai paretam. Lūk, es arī sāku domāt par bāreņiem, bet mans dzīvesbiedrs Viktors mani atbalstīja,” nesteidzīgi stāsta Anna. Sākumā audžuvecāki paņēma Vadimu, taču spilgti izteiktas iedzimtības dēļ viņam nācās kļūt par pastāvīgu pacientu kādā no ārstniecības iestādēm. Pārdzīvojuši pirmo neveiksmi, Anna un Viktors drīz vien paņēma audzināšanā gadu veco Edgaru. Viņus nemaz neizbiedēja briesmīgā diagnoze un ārsta brīdinājums, ka bērns nevarēšot staigāt. Audžuvecāki darīja visu, lai Edgaram klātos labi, un priecājās, kad viņš spēra pirmos patstāvīgos solīšus. Viņu nokristīja baznīcā, un tagad četrgadīgo bērnu, kas ir kustīgs kā ūdenszāle, nevar panākt pat viņa vienaudži.

Pirms gada Anna un Viktors pabeidza mācības audžuģimeņu kursos, pēc tam no patversmes “Priedītes” atveda brāļus Andreju un Sergeju, kuriem ir viena gada starpība. Pašlaik viesmīlīgajā mājā vasaru pavada Kristīne, kura labprāt auklē mazuļus. Atzīšos godīgi: steigā es kaut kā tā arī nenoskaidroju visus kuplās ģimenes dalībniekus, kuri pulcējās šaurajā dzīvoklī. Vasarā te ir plašāk: vecais autobuss pagalmā pielāgots vasarnīcai. Īsti vietā Anna pateica: “Man žēl visu. Mīlestības pietiek, bet kvadrātmetru — nē. Ja būtu iespēja, nopirktu lielu māju, bet kur lai ņem naudu? Jo vairāk bērnu un ciemiņu, jo vairāk prieka.

“Anna, jūs esat brīnišķīgs cilvēks. Bet ko saka citi cilvēki?” es jautāju.

“Cilvēki izturas dažādi. Vieni ir pārliecināti, ka mēs audzinām bāreņus, vecākiem dzīviem esot, naudas dēļ. Sāpīgi dzirdēt tādus vārdus, jūs taču arī paši saprotat, mēs neesam kļuvuši bagāti. Trīsdesmit divi lati mēnesī par vienu audžubērnu pašreizējo cenu apstākļos — tas ir minimums, un arī tikai pirmsskolēniem. Ne jau labuma dēļ, bet gan dvēseles miera dēļ mēs kļuvām par audžuvecākiem.

Daudzi brīnās: kur mēs abi ar Viktoru ņemam spēkus? Mēs uzskatām tā: lai uz brīva dīvāna labāk gozējas bērns nekā šķirnes suns. Tik daudz bēdu visapkārt...

Trešie mūs pilnīgi saprot un pat atbalsta kuplo ģimeni, kā kurš spēj. Arī vietējā pašvaldība jūt mums līdzi, pagājušajā gadā dome palīdzēja visai mūsu lielajai ģimenei ar braucienu uz Rūjienu, lai tiktos ar ministru Aināru Baštiku, kas deva mums jaunus spēkus. Žēl viena: bērni ātri izaug, taču viņi vienmēr atcerēsies bērnību, kas pavadīta mūsu mājā. Par to esmu pārliecināta.”

“Kur, jūsuprāt, slēpjas dzīves jēga?”

“Tikai ne bagātībā. Galvenais ir tas, kas paliks pēc tevis bērnos, mazbērnos. Nav jau tik svarīgi, kādi viņi: savi vai audžubērni. Katram bērnam kopš dzimšanas ir dotas tiesības uz laimīgu bērnību. Tā nav viņu vaina, ka visapkārt savairojies tik daudz bezatbildīgu māšu un tēvu.”

Todien man laimējās iepazīties arī ar Agapovas vecāko meitu, un, lūk, ko sacīja Tatjana: “Ar gadiem cilvēki jūt savu vecumu, bet mūsu māmiņa spītē gadiem. Viņas labestības pietiek visiem, un arī mēs, viņas miesīgie bērni, priecājamies, raugoties jaunības dzirkstīs viņas acīs.”

Aleksejs GONČAROVS